Tūkstoškārt smagāks kārdinājums

Mēs visā nopietnībā lūdzam: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs un neizturies pret mani pēc maniem grēkiem, kā arī nenodod mūs mūsu siržu kārībās un velna ļauno plānu varā. Piedod mums mūsu parādus un neieved mūs kārdināšanā!”

Vārds “kārdinājums” šeit ir lietots īpaši draudīgā nozīmē. Kārdinājumi mēdz būt dažādi. Mēs lūdzam Dievu pasargāt no tādiem kārdinājumiem, kad velns iekvēlina mūsu miesu un iededz mūsos, piemēram, dusmu, nepacietības, alkatības un visu citu kārību liesmas, kad mums draud briesmas krist šajos grēkos.

Tūkstoškārt smagāks ir kārdinājums, kas jau ir iesēts prātā un pārliecībā, kad dvēsele ar šo grēku jau ir salīgusi mieru. Parasti tas notiek tā: vispirms grēks nogurdina dvēseli ar nebeidzamām liesmojošām kārdinājuma bultām cilvēka sirdī, kas iekvēlina aizvien asākas kaislības, rosina jūtas un fantāzijas par grēka pievilcību, sola baudu un ieguvumus, nemitīgi uzmācas un piedāvājas, kam nav ne gala, ne malas. Vēlāk, kad dvēsele ir gana nogurdināta, grēks nāk ar jaukiem vārdiem, mudina apstāties un padomāt: vai tiešām šis piedāvājums ir tik grēcīgs un bīstams un vai tiešām nav izņēmumu no kopējā likuma?

To ļoti labi varam vērot pašā pirmajā kārdinājumā virs zemes, kad velns ne tikai rādīja, ka auglis ir labs, lai no tā ēstu, un to bija tīkami uzlūkot, bet arī sacīja: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” – Vai tiešām Dievam bija jāuzliek jums šādas saistības? Nē, “bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu,” un vēl: “Jūs mirt nemirsit” (1.Moz.3:1–5). Nē, jūs nemirsit, bet jūs arī neko neiegūsit. Redzi, kāda kārdinātāja balss! Arī mums viņš saka: “Pat ja tu kritīsi grēkā, tu būsi tikai ieguvējs: grēks aizvien dziļāk tevi satrieks un tu novērtēsi žēlastību. Tu uzzināsi, kas ir labs un ļauns, kļūsi pazemīgāks un gūsi lielāku pieredzi.”

Turklāt pieminēsim arī bezdievīgo padomu vai velna mācības, kas aizstāv grēku un pūlas ievest tajā kristieti, lai kārdinājuma brīdī ticīgais būtu gatavs noslēgt izlīgumu ar grēku un sāktu tam kalpot. Tas paverdzinās un izkropļos viņa prātu. Taču, ja vien kristietis paļaujas uz To Kungu un Viņa vārdiem, tam nevajadzētu nonākt līdz tādām beigām. Dievs ir uzticams un spēcīgs izglābt no šāda kārdinājuma pat pašu vājāko.

Apustulis saka: “Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. .. Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai..” (Rom.1:21, 24) Ievēro, cik svarīgi ir lūgt šo lūgumu: “Neieved mūs kārdināšanā!”