Tuksnesī

Evaņģēlijs ziņo, ka Jēzu Gars aizved tuksnesī, kur viņu kārdina velns (Mt.4:1). Tātad cīņa nesākas ar to, ka Tēvs Dēlu apbruņo ar visiem spēkiem un ieročiem, lai viņš šajā cīņā pastāvētu, bet gan gars ved Jēzu tuksnesī, vientulībā, pamestībā.

Dievs atņem savam Dēlam visu palīdzību, ko sniedz cilvēki un radības.

Piemeklējumam Jēzu jāatrod vāju, vientuļu un izsalkušu. Dievs atstāj cilvēku kārdinājumā vienu pašu.

Abrahāmam Morija kalnā jābūt pilnīgi vienam. (1.Moz.22). Jā, Dievs pats atstāj cilvēku pārbaudījuma priekšā. Tā jāsaprot 2.Laiku grāmatā (32:31) rakstītais: Dievs atstāja Hiskiju vienu, lai viņu pārbaudītu, vai arī kad psalmisti vienmēr no jauna sauc – Dievs, nepamet mani (Ps.38:22; 71:9.18; 119:8).

“Neapslēp no manis Savu vaigu… Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans Pestītājs!” (Ps.27:9)

Visai cilvēciski – ētiski – reliģiozai domāšanai paliek neaptverams: Dievs pārbaudījumā neatklājas kā žēlsirdīgais un tuvais, kas mūs apbruņo ar visām Gara dāvanām, taču viņš pamet mūs, Viņš ir mums pavisam tālu, mēs esam tuksnesī.