Ticības liecība

“Ābrahamam bija deviņdesmit deviņi gadi, kad miesu priekšādas tika apgraizītas.” [1.Moz.17:24]

Tas viss sacīts, lai slavētu Ābrahama paklausību; bet mums nav jāuzskata, ka viņš būtu ticis taisnots šīs paklausības dēļ. Jo darbi nespēj cilvēku taisnot – cilvēks, kas ir taisns, dara arī taisnus darbus. Tomēr darbi kalpo ticības vingrināšanai un vairošanai. Jo, tā kā Ābrahams paklausa Dievam un līdz ar visu sava nama saimi saņem apgraizīšanu, viņa ticība raugās uz Dievu, kas dod apsolījumu un rūpējas par Ābrahamu.

Sv. Pēteris 2.Pēt.1:10 mūs mudina kļūt stipriem mūsu aicinājumā un izredzēšanā, darot labus darbus. Jo darbi ir liecība tam, ka Dieva žēlastība mūsos ir spēcīga un ka mēs esam aicināti un izredzēti. Bet slinka ticība, kas netiek vingrināta, drīz vien pamirst un izdziest.

Savukārt tas, kurš pastāvīgi un ik dienu vingrinās ticībā, var droši spriest un būt pārliecināts, ka viņš nav Kristus pretinieku pulkā, bet ir kopā ar Kristu un Viņa pusē, tā, ka var sacīt: es nenoliedzu Vārdu un nevajāju Baznīcu, tādēļ esmu aicināts un izredzēts Dieva Valstībai.

Bet, ja es sava vājuma dēļ krītu grēkā, tad varu atkal piecelties, nožēlot savus grēkus un lūgt piedošanu; no šiem atgriešanās un mīlestības darbiem saprotu, ka esmu vien no tiem, kuri tiks izglābti no Bābeles ugunsgrēka jeb pasaules rauga, Atkl.18:9. Tā nu šī paklausība, kaut arī nespēj cilvēku taisnot, tomēr iedrošina un ceļ dienas gaismā ticību, ka tā kļūst redzama. Tādēļ Atkl.22:11 sacīts: “Svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.”