Ticība un paklausība

Ir dažāda veida paklausība. Vergs vai nelabprātīgs kalps daudzos gadījumos var likties paklausīgs, tomēr tā ir paklausība draudu vai piespiešanas rezultātā. Paklausība ticības dēļ ir pavisam atšķirīga.

Cilvēks, kas tic Jēzum Kristum kā savam Pestītājam, “ir Kristū”, viņš ir “jauns radījums” (2.Kor.5:17). Tā vietā, lai dzīvotu vecajās saistībās, “važās”, tāds cilvēks ir iekļauts jaunā atkarībā un pilnīgi jaunās attiecībās. Tas aprakstīts šādi: “[Tagad] nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” (Gal.2:20). Jaunajā dzīvē pastāv zināma piespiešana, tomēr tas ir mīlestības spēks: “Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts” (2.Kor.5:14-15).

Šādai paklausībai jābūt patiesi ticīga kristieša pazīmei. Šo paklausību var izskaidrot daudzējādi. To nosaka griba, un, kā saka apustulis Pēteris, tā darbojas “ne piespiesti, bet labprātīgi” (1.Pēt.5:2). Pēteris norāda arī uz paša Kristus piemēru, kā dzīvot: “Uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām” (1.Pēt.2:21).

Šeit mums jāturas līdzsvarā starp diviem galējiem viedokļiem. No vienas puses, bieži ir noticis tā, ka cilvēki ir uzsvēruši paklausību un sekošanu Kristus labajam piemēram, nonākot pat līdz atgriešanās, ticības un atdzimšanas nozīmes atstāšanai novārtā. No otras puses, daudzi rīkojušies pretēji un atstājuši novārtā paklausības nozīmi, uzsverot vienīgi nepieciešamību pēc atgriešanās un ticības, utt. Kādas ir otrās ievirzes sekas? Tā ir vai vismaz var būt ticība bez mīlestības jeb “ticība bez darbiem”. Tāda “ticība” ir mirusi (Jēk.2:26). Tas norāda, cik liela ir vajadzība mācīt un ticēt saskaņā ar to, kas mums tiek mācīts Svētajos Rakstos, nevis vadoties no kaut kur dzirdētām vai lasītām galējībām.

Runājot par paklausību, vislielākā nozīme ir bauslībai. Tomēr jāatceras, ka par kristieti nevar kļūt, pildot bauslību. Kļūt un palikt par kristieti vienmēr ir no žēlastības atkarīgs notikums. No otras puses, neviens kristietis nevar būt neatkarīgs no bauslības. Bauslībai jābūt un jāpaliek “audzinātājai”, kas pastāvīgi liek mums atgriezties pie Kristus (Gal.3:24). Taču, dzīvojot jauno dzīvi Kristū, mums bauslība vajadzīga arī tāpēc, lai turētu mūs pazemībā un parādītu mums, ko jaunā dzīve mīlestībā un paklausībā no mums prasa, nevis kā “bauslības darbus”, bet drīzāk kā ticības un mīlestības augļus.

“Kad cilvēks dzimst no jauna un no bauslības, tas ir, no šī dzinuļa viņu atbrīvo Svētais Gars, kad cilvēku vada Kristus Gars, viņš dzīvo saskaņā ar nemainīgo Dieva gribu, kas ietverta bauslībā, un, ciktāl viņš ir dzimis no jauna, tik viņš dara visu brīvā, priecīgā garā; un tos pareizi sauc nevis par bauslības darbiem, bet par Gara darbiem un augļiem, jeb, kā apustulis Pāvils to nosauc, par prāta likumu un Kristus likumu. Jo tādi cilvēki vairāk nav pakļauti bauslībai, bet žēlastībai, kā Pāvils saka.”

Tā ir viena jautājuma puse. Ja aplūkosim otru pusi, tad sapratīsim bauslības un arī paklausības nozīmi:

“[Tie, kas tic] patiešām priecājas par Dieva bauslību saskaņā ar iekšējo cilvēku, bet likums viņu pašu [ķermeņa] locekļos cīnās ar likumu viņu prātā; no tā secinām, ka viņi nekad nav bez likuma, un tomēr nav tam pakļauti, bet gan ir tajā, un dzīvo un staigā Dieva bauslībā, un tomēr nedara neko, bauslības spiesti.”