Svētie Raksti

Atziņu, kas ir Svētie Raksti, mēs gūstam no Dieva vārda, kuru tie apliecina. Proti, vispirms mēs uzzinām, ka Svētie Raksti nav grāmata, kā jebkura cita, bet gan, ka tā ir grāmata, kādas nav nevienas citas. Ne rakstītā teksta veidols, bet gan svētuma saturs un tā iedarbība, ietekme veido šo atšķirību. Tādēļ vispārīgiem literāriem un vēsturiskiem aspektiem nebūtu jānomāc satura un ietekmes teoloģiskie aspekti. Bībeles rakstu kanons ir vēsturisks dokuments, kas raksturo šo sakarību un parāda, cik lielā mērā šī kanona vēsturiskajai izcelsmei ir gadījuma raksturs un cik grūti tā aptverama. Jēdziens kanons apzīmē mērauklu, normu, bet arī rakstu sarakstu, kurus izmanto dievkalpojumā – ja arī tie kā kodekss nav iesieti vienā grāmatā, kā tas mums pierasts mūsdienās. Šos rakstus baznīca izmantoja, pirms tā bija veikusi to izvēli un apkopojumu. Bībeles kanona jēdziena dziļākai izpratnei ir noderīgi atcerēties arī šī jēdziena nozīmi mūzikas jomā. Tur kanons ir monotona melodija, no kuras izveidojas polifona harmonija, kad šo melodiju reizē dzied vairākas balsis, uzsākot dziedājumu dažādos laikos.

Zīmīgi ir tas, ka šajos Svētajos Rakstos Dievs runā un dod uzdevumu rakstīt (Jes.30:8; Hab.2:2; Atkl.1:11-19), taču pats neraksta. Bet ir izņēmumi. Viens no tiem attiecas uz jaunajām baušļu plāksnēm 2.Moz.34:1, kuras Dievs pieprasa no Mozus ar motivāciju – “.. un Es uz plāksnēm rakstīšu tos vārdus, kas bija uz abām iepriekšējām akmens plāksnēm, kuras tu sasiti.” Par pirmo likumdošanu 2.Moz.20:1 sacīts: “Un Dievs sacīja visus šos vārdus..”, kamēr 5.Moz.4,13 lasāms, ka Dievs ir rakstījis. Par abām šīm baušļu plāksnēm varam lasīt arī: “.. akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas” (2.Moz.31,18; sal. 32,16; 5.Moz.5:22).

Par Jēzu mēs neuzzinām, ka Viņš būtu kaut ko rakstījis vai atstājis kaut ko rakstītu. Vienīgi Jņ.8:6 sacīts: “Bet Jēzus.. rakstīja ar pirkstu smiltīs.” Perikope par laulības pārkāpēju rosina uz dažādām pārdomām. Varbūt jāatgādina Jer.17:13: To vārdi, kas atšķēlušies, tiks ierakstīti smiltīs, “jo tie atstājuši to Kungu, dzīvības ūdens avotu”. Bet, kas rakstīts zemē un smiltīs, tas paiet un izzūd. Zīmīgi šajā vietā ir arī tas, ka Jēzus raksta klusēdams, kamēr darbojas un ietekmi atstāj Viņa runātie vārdi: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu.” Apsūdzētāji pazūd, tā kā viņi paši Dieva baušļu priekšā ir apsūdzētie, kamēr viņu apsūdzētā saņem piedošanu kopā ar pavēli: “Ej un negrēko vairs.”

Ir vēl citas vietas Svētajos Rakstos, kur ir runa par to, ka Dievs raksta. Dievs raksta Savu bauslību sirdīs, un šī sirdī rakstītā bauslība ir jaunās derības apsolījums un zīme: “.. šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs un tie būs Mana tauta” (Jer.31:33; sal.Ebr.8:8-13; 10-16; Sal.pam.3:3 u.c.). “Sirdī” un “viņos pašos” rakstīt šajā gadījumā nozīmē to, ka ar Gara dāvanu cilvēks no iekšienes un līdz ar to visā kopumā tiek atjaunots un atkal uzņemts sadraudzībā ar Dievu. Tas, ka arī pagāniem šī bauslība no dabas ierakstīta viņu sirdīs un ka to var apliecināt viņu sirdsapziņa (Rom.2:15), liecina par to, ka Dieva vārdu spēkā esamība sniedzas pāri Rakstiem, tāpat kā tiesa laika beigās aptvers visu pasauli.

Vēl mēs dzirdam par kādu grāmatu pie Dieva – “..un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija nevienas” (Ps.139:16), vai par “dzīvības grāmatu”, kurā atrasties nozīmē svētlaimi, bet tikt no tās izsvītrotam nozīmē atstumšanu, tiesu, pazušanu (Ps.69:29; Jes.4:3; Dan.5:5; 7:10; 12:1; sal.Jud.4). Evaņģēlijs kā priecīga vēsts tādēļ var nozīmēt arī – “..priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs” (Lk.10:20; Fil.4:3; Ebr.12:23; Atkl.3:5; 13:8; 20:12 u.t.). Ka Dievs, kā par to liecināts Svētajos Rakstos, raksta dzīvības grāmatā, tas nebūtu pārsteidzīgi nodēvējams par metaforisku izteicienu. Jo aiz tā slēpjas norāde, ka – pēc Svēto Rakstu liecības – pastāv Dieva rakstīts vārds, kas sniedzas pāri šiem Svētajiem Rakstiem, tikpat noteikti, kā tas tos ietver sevī un ir arī to saturs. Šis vārds ne tikvien nav pieejams vispārējām vēsturiskām pārmaiņām un iznīcībai – tas sniedzas arī pāri nāves robežām, un to dzirdēs nevien dzīvie, bet arī mirušie (Jņ.5:25; 1.Pēt.3:19 u.t.). Bet beigu stāsta grāmatu ar septiņiem zīmogiem var atvērt tikai Jērs (Atkl.5-7). Ja kaut kas tiek uzrakstīts, tad tas nav kaut kas iznīcīgs un pārmaināms, bet gan ir visiem laikiem saistoši nosacīts un dokumentāri pierādāms. Pastāvot mūsdienu gandrīz neierobežotajām reproducēšanas iespējām, mēs neiedomājamies, ka rakstiskais fiksējums nav vis nekāds Dieva vārda vēsturiskuma izpaudums, bet gan raksturo tā mūžīgo nesatricināmību. Pie noslēgtās derības un Derības [VD, JD] piederas rakstveida forma, kas saglabā to spēkā esamību cauri nāvei. Nemainības izpausme ir arī bauslība, kas tiek rakstīta uz akmens plāksnēm resp. dzīvās sirdīs. Ar to tiek izslēgta vēsturiskā nepastāvība un cilvēku patvaļa.

Svētie Raksti jeb Bībele šodien ir grāmata vienā sējumā, lietošanai ērtā formātā, viegli pieejama iegādei. Vārda Bībele, grieķu valodā βιβλία, sākotnējā nozīme ir “grāmatas”. Vienskaitlis ir radies, šī grieķu vārda nekatras dzimtes daudzskaitļa formu pārceļot latiņu valodas sieviešu dzimtes vienskaitļa formā. Svētie Raksti, tātad, sākotnēji ir Svēto rakstu krājums. Bet to, kas šajos rakstos ir kopīgs, neizsaka to nosaukums vai apkopojums vienā sējumā, bet gan to saturs, tas fakts, ka tie satur Dieva vārdu, sākotnēji rakstītu uz atsevišķiem tīstokļiem vai lapām. Formulējums “stāv rakstīts” izslēdz iespēju, ka runa šeit varētu būt par kāda cilvēka personīgu uzskatu. Dieva vārdu autentiskums ir rakstiski dokumentāri pierādāms. Un ja tad šeit runa ir par rakstiem un rakstīto, tad vispirms nevis par kādu grāmatu plašākā tekstu kopsakarā vai par tradīciju, bet gan vispirms par kādu Rakstu vietu kā pierādāmu pamatojumu (piem., Jņ.19:24.28:36-37).

Balstoties uz šādu atzinumu, pilnīgi izslēgts ir tas, ka uz Bībeli kopumā vai atsevišķi uz Veco vai Jauno Derību, vai arī uz kādu atsevišķo Bībeles rakstu tiktu attiecināts jēdziens “teoloģija”, vai pat, ka runa šajā sakarā būtu par “dažādām teoloģijām” – ja ar to saprot veidu, kā par Dievu runā no cilvēku viedokļa. Jau pats apzīmējums “teoloģija” nav cēlies Svētajos Rakstos, bet nāk no antīkā teātra un grieķu filosofijas. Atšķirība nepastāv tikai valodā, bet lietas būtībā. Jo ar vārdu teoloģija sākotnēji vienmēr apzīmē cilvēku runas par Dievu, kad tiek attēloti dievi, kā tie runā no θεολογεῖον, t.i., no teātra kulises, vai filosofijā, kā cilvēki apcer esamības pamatus un izcelsmi. Ja to aplūko uz šāda fona, teoloģijai ir neizbēgami jātop par vidutāju, vēršot transcendenci imanencē, kā arī pārejot, piem., no ideju neiznīcīgās pasaules uz dabas fenomenu mainību un iznīcību poēzijā un kultā. Ja šādā veidā tiek izprasts dievišķais, tad neizbēgami nonāk pie Dieva jēdzieniem un Dieva tēliem, kādus tos laiku maiņās sev izveido cilvēki.

Diametrāls pretstats tam ir fakts, ka nekur Svētajos Rakstos šādā nozīmē netiek “teoloģiski” runāts par Dievu, bet gan, ka tajos runā Dievs pats.

Atziņa par Dieva vārda mūžību – par ko liecina Svētie Raksti – izslēdz to, ka šie teksti tiek vērtēti tikai no reliģijas vai dievbijības vēstures aspekta. Proti, ja ir iespējams runāt par vēsturi Bībeles rakstos, kā Vecajā, tā Jaunajā Derībā, tad tā ir vēsture, ko veido Dieva vārds. Tā kopumā ir nemainīgās Dieva uzticības vēsture, uzticības, kas saglabājas arī Viņa tautas nepaklausībā, tad, kad tā novēršas no Viņa. Cilvēku aizvien jaunā nepaklausībā un jaunos maldos Dieva sūtņi taču atkal un atkal apliecina to pašu (sal. Mt.21:33-46; Ebr.1:1-2). Tā ir apsolījuma un piepildījuma vēsture, ticības un neticības, paklausības un nepaklausības vēsture.

Tieši šeit ir bibliskās liecības ekskluzivitātes un pabeigtības cēlonis. Dieva vārds nemainās, bet Dieva vārdā dibinātā sadraudzība ar cilvēkiem pamatojas šajā ticības un neticības, paklausības un nepaklausības permanentajā dialektikā, ko rosina šis Dieva vārds, kas paliek pats sev līdzīgs un ir spēkā visos laikos, līdz mūžībai. Vecās un Jaunās Derības saistība Dieva vārdā ir liecība šai Dieva nemainīgajai uzticībai, kas saglabājas cilvēku neuzticībā. Jēzus Kristus kā “Rakstu vidus” tad arī nav nekāda teoloģiska pamattēze vai kaut kas tāds, kas būtu aptverams teoloģiskos jēdzienos un formulās. Šis vidus ir Dieva Dēls, kas “pēc rakstiem” – un ar to domātas Rakstu vietas, kas norāda uz Viņu un kuras Viņš piepildījis – miris par mūsu grēkiem, aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies (1.Kor.15:3-4). Šis vidus, tātad, īstajā Dieva vārda izpratnē nav ne jēdziens, ne ideja, bet ir dzīvā Kunga persona, kas sēž pie Dieva labās rokas un kura atkalatnākšanu mēs gaidām.