Svētais Gars patur pēdējo vārdu un spriedumu

Pēdējais Svētā Gara kalpošanas amata darbs, kas skan šādi: “Tiesu — jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.” (Jņ.16:11)

Svētais Gars patur pēdējo vārdu un spriedumu, pasludinot, ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts. Lielajā kaujā starp sievas dzimumu un čūsku, starp Miķeli un pūķi, gala spriedums ir pasludināts, un debesu pulki jau dzied uz-varas dziesmu: “Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm. Viņi to uzvarējuši ar tā. Jēra asinīm..” (Atkl.12:10-11)

Tādēļ, ja pasaule ir satraukta un uzbudināta, tā spriež, ka neticības un grēka notiesāšana ir jauna un bīstama mācība, kas rada nemieru un šķelšanos. Tad ticīgie, būdami mierināti un iepriecināti, uz to atbild: Svētajam Garam ir jātiesā pasaule, jo tās valdnieks ir dabūjis spriedumu un pasaule līdz ar to. Pasaule nesaprot Dieva valstību, tāpēc tai ir jāļauj tiesāt un spriest par sevi, citādi pasaulei jātop mūžīgi pazudinātai.

Ja pasaule kļūst neapmierināta, dusmojas un vajā kristiešus, tad ticīgajiem tomēr nav iemesla bīties, jo Dieva Jērs ir uzvarējis un pasaules valdnieks ir pazudināts. Tagad glābšana, spēks un valstība pieder Dievam un Viņa Svaidītajam. Ar mums ir pats Visuvarenais — un Tas, kas ir kopā ar mums, ir lielāks par to, kas ir pasaulē, raksta Jānis. Pat ja visa pasaule būtu pilna ar tumsas pulkiem, tomēr “šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu”.

Kad mēs gribam būt taisni vienīgi Kristū un pateicoties tam, ka Viņš ir devies pie Tēva, tad tūlīt nāk Bauslības svētuli, kurn un protestē pret šādu taisnības tiesu un sauc to par briesmīgu ķecerību, pārāk vieglu ceļu un nenopietnu mācību. Uz to mēs atbildam, ka Jērs ir uzvarējis, apsūdzētājs sakauts un pasaules valdnieks ir saņēmis savu spriedumu.

Nu apsūdzētājam ir atņemti visi ieroči un izsists viss pamats zem kājām. Grēks ir izdeldēts, un Bauslība piepildīta, jā, Kristus ir devies pie Tēva, un “..Viņš mums sagatavojis.. jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu..” (Ebr.10:20). Tā pasaules gudrība ir satriekta kā pret klinti, jo tā nesaprot dievišķo taisnību.

Šie vārdi — “tiesu — jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu” — ir balstīti uz visu iepriekš sacīto (par taisnību). Un tas mums atgādina, kā Jēzus līdzībā vecākais brālis kurnēja pret pazudušo dēlu, ka tas bija saņēmis vislabākās drēbes, taisnības apsegu un priecīgo mielastu.

Dziesminieks Dāvids saka: “Ticību es esmu turējis, kaut es arī sacīju: “Es esmu jo zemu noliekts”” (Ps.116:10). Tāpēc ticīgajam ir jācieš un jātop pasaules un velna pārbaudītam un satriektam, taču arī tas mums nāk tikai par svētību, ja reiz Dievs mums to novēlējis.

Mārtiņš Luters sava sprediķa beigās par šo tekstu saka:

“Šis Evaņģēlijs sastāv no trim dalām: grēka, taisnības un krusta vai vajāšanām. Ar ticību mēs topam brīvi no grēka. Ja ticam, ka Kristus ir pilnībā gandarījis par mūsu grēkiem un šis gandarījums ir kļuvis mūsu, tad tā ir mūsu taisnība. Kad esam atraisīti no grēka, taisnīgi un dievbijīgi, tad pasaule, velns un miesa pret mums cīnās un pretojas, radot mums krustu un vajāšanas.”

Šīs trīs lietas — grēks, taisnība un krusts — ir tās, ar kurām mēs, būdami kristieši, vienmēr esam nodarbināti. Grēks mūs darīs raižpilnus, skumjus un pazemos, vēlāk mūsu sirdis tiks atjaunotas, mierinātas un iepriecinātas ar taisnību Kristū, bet pēc tam krusts mērdēs mūsu miesu, patmīlu un pasaules mīlestību un liks mums izmist par šo dzīvi, tā ka mēs beigās būsim priecīgi doties prom no šejienes un nākt mājās pie Tā Kunga. Tur ir mūsu gala mērķis. Uz turieni mūs vadīs mūsu laipnais un mīļais Radinieks, mūsu Brālis un Glābējs, mūsu taisnība un mūsu spēks!

Āmen.