Skaidri ir apliecināts aizliegums sievietēm būt par mācītājām

“Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā. Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc tam Ievu. Ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva, viņa izdarīja pārkāpumu. Sievas tiks izglābtas caur bērnu dzemdēšanu, ja vien pieticīgas tās paliks ticībā un mīlestībā, un svētumā.” [1.Tim.2:11–15]

Šeit apustulis pasaka pavisam skaidri, ka viņš aizliedz sievām mācīt. Taču līdztekus aizliegumam, kas pats par sevi būtu pietiekams, jo, kā mēs to lasām 1. Kor. 14:37, šis aizliegums “ir Tā Kunga pavēle”, mēs atrodam arī vairākas ļoti svarīgas lietas, kas parāda, kā šis aizliegums būtiski un nesaraujami sakņojas Radīšanas un Pestīšanas kārtībā, kā mums to atklāj Bībele.

Sakarā ar šo Pāvila rakstīto, mūsu oponenti nonāk ļoti šaurā vietā.

Pirmkārt, šajā fragmentā nav ne vismazāko šaubu par kontekstu ‒ tas ļoti skaidri parāda, ka apustulis māca par dievkalpojumu un draudzes institucionājajiem amatiem: bīskapiem, diakoniem un diakonisēm, rūpīgi izskaidrojot to, kas no Korintiešu vēstules varētu palikt neskaidrs.

Otrkārt, daudzajos Pāvila 1. vēstules Timotejam teksta manuskriptos nav arī ne mazāko pazīmju, ka kāds tajos būtu ko mainījis vai grozījis.

Lai gan sieviešu ordinācijas aizstāvji vislabprātāk runā tikai par 1. Korintiešu vēstuli un apustuļu sacīto Timotejam vislabprātāk ignorē, tomēr nākas dzirdēt arī atsevišķus argumentus pret šis vēstules skaidro liecību par labu vienīgi vīriešu ordinācijai.

Pirmais arguments. Pirms apmēram 20 gadiem, Pasaules Luterāņu Federācijas Rīgā rīkotajā konferencē par sieviešu kalpošanu Baznīcā, pirmā vācu luterāņu bīskape Marija Jepsena (iecelta par bīskapi 1992. gadā), sacīja, ka šajā tekstā gan skaidri ir apliecināts aizliegums sievietēm būt par mācītājām, taču viņa neuzskatot, ka šo vēstuli būtu rakstījis Pāvils; tādēļ arī neuzskata šajā vēstulē sacīto par saistošu.

Lai gan atsevišķi, pamatā vācu, pētnieki XIX gadsimtā ir izteikuši šaubas par šīs vēstules autorību, pamatojoties tā sauktajā literārajā kritikā, viņi nav varējuši sniegt tam pārliecinošus pierādījumus, un tas ir palicis tikai hipotēzes līmenī. Jāatgādina, ka senbaznīcā pret vēstules autorību nav izteikts neviens iebildums, un tā ir tikusi ar pilnīgu vienprātību uzņemta kanonā. Ja kāds specifisku hipotētisku iepriekšpieņēmumu dēļ ir izteicis šaubas, tas nenozīmē, ka tās ir pamatotas; vēstules gars un izteiksmes veids ir izteikti raksturīgs Pāvilam.

Visas šīs diskusijas mūsu apskatāmā jautājuma sakarā var pilnībā nolikt malā, jo mūsu baznīca pilnībā pieņem kanoniskos Vecās un Jaunās Derības Rakstus par savas mācības pamatu un kopā ar visiem Bībelei uzticīgajiem luterāņiem tic, māca un apliecina, ka nevis teologiem ir vara ar savām mācībām tiesāt Rakstus, bet Rakstiem ir vara tiesāt teologus un viņu mācības; tā mēs to lasām mūsu ticības apliecībās:

“Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgā norma un mēraukla, pēc kuras jāizvērtē un jāiztiesā visas mācības, kā arī mācītāji, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu Raksti, gluži kā ir rakstīts: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” (Ps. 119:105) Tāpat Sv. Pāvils saka: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1:8).”

Tātad: “Bet, ja kāds to neatzīst, tas paliek neatzīts.” (1. Kor. 14:38)

Otrais arguments, kas izvirzīts pret šīs Rakstu vietas izpratni par labu vienīgi vīriešu ordinācijai, ir apgalvojums, ka Pāvils šajā vietā ir runājis tikai par kārtību patriarhālā ģimenē, nevis par kārtību draudzē. Tas gan neatbilst šīs Rakstu vietas kontekstam, jo gan iepriekš, gan arī tālāk, apustulis runā par kārtību dievkalpojumā, draudzē un par draudzes kalpošanas amatiem. Arī attiecībā uz aizliegumu sievām mācīt viņš lieto tādus argumentus, kas attiecas uz pašu reliģijas būtību (kārdināšanas stāsts, Ievas pievilšana, atkrišana no Dieva u.c.), nevis tikai uz kristīgu mājas dzīvi. Bet arī tad, ja pieņemam, ka apustulis ir dīvainā kārtā aizliedzis sievām mācīt vīrus un valdīt saimnieciskās lietās ‒ šūt kurpes, celt māju, kalt dzelzi, stādīt dārzu vai ganīt lopus, ‒ tad tas tikai vēl vairāk pastiprinātu aizliegumu mācīt un vadīt garīgajā jomā; ja nedrīkst mazāko, tad nedrīkst arī lielāko.

Trešais arguments pret Pāvila sacīto, ar ko ir nācies sastapties biežāk, ir atkal tas pats vecais: “Pāvila sacītais šodien vairs nav spēkā, jo attiecas uz apustuļa laiku.” Lai to pierādītu, tiek piesauktas mūsdienu sievietes politiķes, valstu vadītājas, skolotājas un zinātnieces, un, ja jau Pāvila vārdi šodien būtu spēkā, tad arī tas šodien būtu jāaizliedz.

Kristīgā draudze visos laikos ir apzinājusies, ka Pāvils to nav runājis par laicīgo sabiedrību un politisko kārtību tajā, bet tikai par kārtību draudzes garīgajā darbā un kalpošanas amatiem. Tādēļ arī kristīgās baznīcas vēsturē šādi savādi argumenti, kas mēģina attiecināt Pāvila sacīto uz laicīgo sfēru, nav tikuši lietoti un visas vēstures laikā ir bijušas sievietes, kas valda un ietekmē sabiedrības dzīvi dažādos veidos.

Ja sieviešu dzīve un loma sabiedrībā agrāk ir bijusi ierobežota, tad tam nekad nav bijis sakara ar kādiem apustuļa sacītajiem vārdiem. Tieši pretēji ‒ viss, kas ir panākts sieviešu līdztiesības jomā (tāpat kā verdzības atcelšanā, ko arī daudzkārt piesaukuši mūsu oponenti), ir lielā mērā ticis sekmēts ar apustuļa mācību, kas atrodama viņa vēstulēs. Tādējādi ir redzams, ka oponenti iesaista diskusijā argumentus, kas neattiecas uz mūsu apskatāmo jautājumu par sievietēm mācītāja amatā. Pāvils ir rakstījis tikai to, ko viņš ir rakstījis, un tas viss ir attiecināts tikai uz draudzi un kārtību tajā, kas ir nemainīga.

Ceturtais arguments, ko nācies dzirdēt pret vēstulē lasāmo aizliegumu sievām mācīt, ir izskanējis no kādas mūsu baznīcas teoloģes. Viņas argumentācija bija apmēram šāda: ja Pāvils vēlāk raksta, ka sievas tiks izglābtas, dzemdējot bērnus (1. Tim. 2:15), bet daudzām sievietēm bērnu dzemdēšana tomēr ir liegta, tad šie vārdi ir jāsaprot pārnestā nozīmē. Un, ja šie vārdi ir jāsaprot pārnestā nozīmē, tad pārnestā nozīmē ir jāsaprot arī Pāvila aizliegums sievām mācīt. Uz jautājumu par to, kāda tad varētu būt pārnestā nozīme Pāvila aizliegumam sievietēm mācīt (taču ne jau atļauja vai pavēle viņām to darīt!), viņa neko nevarēja atbildēt un nekādu, pat tīri hipotētisku piedāvājumu nesniedza. Tā mēs arī šo argumentu nevaram apskatīt, jo tas nav vēl ticis formulēts; šāds mēģinājums tikai parāda izmisīgus emocionālus centienus pierādīt lietas bez pierādījumiem.

[Fragments no referāta “No krišanas līdz atkrišanai”, kas teikts LELB mācītāju konferencē]