Sists krustā tavā vietā

“Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos. Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu gribai.” [Lk.23:24-25]

Kāds netaisns spriedums! Kā var piespriest nāvi nevainīgam cilvēkam (Pilāts zināja, ka Jēzus ir nevainīgs) un atlaist brīvībā dumpinieku un slepkavu!

Tomēr, ja šos vārdus lasām visas Bībeles kontekstā, mums jāapzinās arī kāds cits Jēzus nāves iemesls, proti – Tā Kunga pravieši runāja zīmīgus vārdus par Cietēja Kalpa vietniecisko nāvi un tās nozīmi Dieva lielajā pestīšanas plānā.

Lasiet, ko raksta Jesaja: “No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods?” [Jes.53:8].

Liksim pie sirds šos būtiskos vārdus. Bībele skaidri un gaiši saka: augstāk par Pilāta spriedumu stāvēja paša Dieva spriedums. Pēc Dieva gribas sods par visiem mūsu grēkiem nāca pār Dieva Dēlu. Visu lāstu Jēzus uzņēmās uz Sevi [Gal.3:13].

Viņa nodošana un tiesāšana notika saskaņā ar Dieva lēmumu un paredzējumu [Ap.d.2:23]. Dievs zināja, pie kā novedīs cilvēku ļaunums, un tomēr īstenoja Savu nodomu mūsu pestīšanai. Augstāk par Pilāta netaisno spriedumu bija Dieva neaptveramais grēcinieka glābšanas nodoms, ko Viņš īstenoja ar nevainīga Vīra nāvi.

Tajā dienā brīvībā tika atlaists noziedznieks Baraba. Viņš noteikti bija ļoti pārsteigts un vēlāk daudz par to domāja. Viņam teica: Baraba, tagad tu esi brīvs un vari iet.

Noziedznieks pie sevis brīnījās: kā tas var būt? Un saņēma atbildi: Jēzus no Nācaretes tiks sists krustā tavā vietā.

Mēs nezinām, vai dumpinieks todien devās uz Golgātas kalnu, lai vērotu krustā sišanu. Bet katrā ziņā viņš varēja teikt: krusta nāvi, ko biju pelnījis es, izcieš Jēzus, mirstot manā vietā.

Atcerieties, ka saskaņā ar Svētajiem Rakstiem pat dumpinieki un slepkavas tiek atlaisti brīvībā, un šie brīvlaistie esam mēs – tu un es.

Ko Tu, Kungs, cietis esi, Es vienīgs pelnījis.
Tos grēkus, ko Tu nesi, Es esmu darījis.
Nu še es, nabags, sūdzu, Kas krājis dusmību,
Apžēlojies, kad lūdzu, Par mani sagrauztu!