Sirds paļāvība izšķir to, kam cilvēks ir pieķēries

Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.

Šī baušļa nozīme ir vispārīgi zināma un pazīstama. Te mēs dzirdam vareno Dievu cilvēkam sakām: “Es vienīgais būšu tavs Dievs — jā, tavs Dievs, uz ko tev paļauties, bīties un ko mīlēt no visas savas sirds, dvēseies, prāta un spēka. Blakus Man nemeklē nevienu citu ne debesīs, ne virs zemes, jo Es allaž būšu tavas sirds vienīgais Mierinātājs un Glābējs.

Nevērs savu pielūgsmi, bailes, cerību un mīlestību nekur citur! Nepielūdz kā dievus ne tikai savas iedomu būtnes, kādas radītas lietas vai pašdarinātus tēlus, kā to dara pagāni, bet arī neturi par savu dievu neko citu pēc sava prāta! Jo neviena radīta lieta tev nedrīkst kļūt par paļāvības, miera un glābšanas pamatu. Nekas cits nedrīkst kļūt par tavas sirds elku, pat ja ar savu saprašanu tu atzīsti patieso Dievu.”

To šeit saka mūsu Kungs. Un mēs saprotam, ko tas nozīmē, — ka cilvēkam ir Dievs. Dievs ir galvenais, no kura gaidām visu labu un baidāmies visa Viņš ir pirmais un galvenais, uz ko ir vērsta sirds paļāvība, mīlestība un bailes. Viņš ieņem pirmo vietu cilvēka domās un uzmanībā. Mārtiņš Luters saka, ka tieši sirds paļāvība izšķir to, vai cilvēks ir pieķēries Dievam vai elkam.

Tas mums kļūst pilnīgi skaidrs, kad aplūkojam visdažādākos elkdievības gadījumus.