Sirdij jābūt brīvai

Svētais un mīlestības bagātais Dievs pavisam tieši un principiāli pavēl, ka sirdij jābūt brīvai no visām dusmām, naida un atriebības. Pat apslēptākais naids Dieva vaiga priekšā dara tevi par slepkavu. Jau ar steidzīgu neapdomību un ātrām dusmām tu apkrauj sevi ar pazudinošu grēku, ja vien to neizdeldē Kristus asinis.

Bet, ja tu ļauj dusmām mājot savā sirdī un kļūt par naidu, nežēlību un nepiedošanu, tad tu liedz sev pieeju žēlastības tronim tik ilgi, kamēr ļauj vaļu dusmām. Visa tava reliģiskā rosība un visi tavi labie darbi būs tikai atbaidoša liekulība Dieva acīs, kamēr nevēlēsies uzklausīt Viņa vārdu un izlīgt ar savu tuvāko. Tas Kungs to ir pasludinājis skaidri un nepārprotami:

“Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu” (Mt.5:23-24).

Te redzam ļoti būtisku lietu, proti. Tas Kungs šeit nerunā uz rupjiem un bezdievīgiem ļaudīm, kam vispār nav garīgās dzīves, bet uz garīgiem un diev. bijīgiem cilvēkiem, kas “upurē savu dāvanu uz altāra”. Ak, dievišķā acs, Tu redzi visu notiekošo! Kā toreiz, tā arī tagad.

Farizeji bija reliģiski ļaudis, kas ar lielu degsmi uzsvēra Bauslības likumus un darīja daudzus Bauslības darbus, noturēja garas lūgšanas, gavēja, deva desmito tiesu no visa, kas tiem piederēja, deva dāvanas nabagiem un upurēja Dievam. Tomēr visu savu reliģisko darbu vidū viņi sirdī glabāja slēptu naidu pret līdzcilvēkiem, jā, pret pašu Kristu un Viņa mācekļiem.

Tad mūsu Kungs pavērš šķēpa galu pret dievbijīgā liekuļa sirdi. Viņš uz lūko, kāda ir vina sirds. Un šādi Viņš uzlūko arī Dieva bērnus, kas vēlas būt svēti ļaudis un pienest Viņam daudzus upurus, proti, lūgšanas, pielūgsmi, ga rīgu rosību, nabagu dāvanas, lai tie vienlaikus neglabātu sirdī naidu, atriebību un slēptus pārmetumus pret līdzcilvēkiem.

Kad Tas Kungs redz cilvēku slēpto viltību, Viņš it kā saka: “Ej prom ar visiem saviem upuriem, lūgšanām, pielūgsmi un dievkalpojumiem, ja gribi spēlēt ar Mani šīs viltus spēles! Es gribu, lai tu no visas savas sirds būtu labs, pazemīgs, laipns, nevienu neienīstu un pret tuvāko nebūtu atriebes kārs. Ja negribi Man klausīt šajā lietā, Es no tevis neko nevēlos. Paklausība ir labāka nekā upuris. Ej prom un vispirms izlīgsti ar savu brāli, un pēc tam nāc upurēt savas dāvanas!”

Īsi sakot, Kristus skatās tev tieši sirdī un saka: “Neapgrūtini sevi ar visu savu garīgumu, kamēr netaisies pildīt Manu gribu. Jo vispirms tev ir jāvēlas tapt šķīstam un sirdi laipnam, brīvam no dusmām, naida, atriebības un ļaunprātības. Iekams nevēlies kļūt brīvs no sava Jaunuma, tu nedrīksti tuvoties Dievam, lūgt un nākt pie Svētā Vakarēdiena galda.”

Kā tas iespējams, ka cilvēki, kas vēlas būt dievbijīgi un glābt savu dvēseli, vienlaikus sirdi glabā kaut ko tik atbaidošu un nolādētu kā naids? Pirmkārt, cilvēka sirds ir apmāta, akla un samaitāta, un, otrkārt, cilvēks savu naidu ietērpj taisnības un svētas dedzības izskatā un nosauc kādā nekaitīgā vārdā.

Mārtiņš Luters par to saka:

No visām kaitēm un nelaimēm šī ir “visskaistākā”. Tā ir jauki izpušķota un izgreznota ar svētuma šķitumu, ar kuru daudzi cilvēki pievil sevi un citus un neredz, ka tie no visas sirds ienīst savu tuvāko un lolo slēptu ļaunprātību, vienlaikus vēlēdamies būt dievbijīgi un kalpot Dievam. Tieši to Kristus šeit saka, ka viņi iet pie altāra, taisās upurēt un uzskata, ka ar viņiem viss ir kārtībā.

Tas ir tāpēc, ka tie ir sagatavojuši greznas rotas un svārkus, ko sauc par taisnības degsmi, kā arī darbus, ar kuriem tie šķietami mīl taisnību un nīst netaisnību. Tā rodas šis dievbijīgais apsegs un pieminētie svārki, kuros cilvēki tērpjas (Mt.22:11-12), apgalvodami, ka viss tiek darīts taisnības un patiesības mīlestības dēļ un ka viņiem ir tiesības dusmoties, jo tās esot svētas dusmas! Tā šie cilvēki top indīga naida, atriebības un rūgtuma pilni un nejūt ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, saukdami to par īstu dievbijību un svētumu. Tie saka, ka ienīst ķecerības, tāpēc viņu naids kļūst par izcilu darbu, svētu dedzību un patiesības kaisli, taču būtībā tas nav nekas cits kā indīgs naids un ļaunprātība, kas šādi izpaužas un izplatās. Tie nereti ir ļoti jauki, labi, izglītoti un krietni ļaudis, kas staigā apkārt slēptās dusmās un atriebībā un tajā ierūgst. Tie nevēlas laboties, kamēr vien ir pārliecināti, ka visu dara taisnības un patiesības dēļ.

Tādēļ Kristus tik nopietni brīdina, lai ikviens sargās, ka netop piekrāpts ar šādu liekulību un viltus ārieni. Nevienu lai nepieviļ šī vientiesība, kas skārusi tik dižus un cienījamus cilvēkus. Ar vārdiem “kad tu upurē savu dāvanu uz altāra” Viņš skaidri apliecina, ka runā par tiem, kas kalpo Dievam un vēlas būt patiesi Dieva bērni un lepoties citu vidu ka “īstie ziedi”. Kā tiem pietrūkst? Viņu nelaime nav nekas cits kā naida un atriebības pilna sirds.

Mīļais, kāds tev labums no tā, ka tu bez mitas lūdz, darbojies ar Dieva vārdu, nodod visu savu mantu Dieva kalpošanai, sodi savu miesu un dari tik daudz citu jauku darbu, tomēr neievēro Dieva bausli, ko Viņš tev pavēlējis? Tu nemaz neapgrūtini savu sirdsapziņu ar Dieva bausli, tu nievā un nicini tuvāko, bet vienlaikus vēlies būt pavisam svēts un nest Dievam lielo upuri! Tas ir tas pats, it ka kāds vispirms būtu nozadzis lielu naudas summu un pēc tam no tās devis dāvanu Dievam. Tā šie ļaudis vēlas piekrāpt Dievu (nē, paši sevi) ar skaistu ārieni un grib, lai Dievs viņus uzlūko kā dzīvus svētos.