Publiskās kalpošanas amats un visu ticīgo garīgā priesterība

Pats par sevī saprotams, ka publiskā kalpošana (mācītāja amats) netiek pretstatīta visu ticīgo vispārējai kalpošanai (garīgajai priesterībai), kuriem kā garīgiem priesteriem ir pienākums sludināt Evaņģēliju visā pasaulē (1.Pēt.2:9). Publiskās kalpošanas amats pat norāda uz to, ka pirms tā pastāv visu ticīgo garīgā priesterība, jo, no vienas puses, aicinātiem mācītājiem ir pašiem jābūt garīgiem priesteriem jeb patiesiem ticīgiem (1.Tim.3:2-7; Tit.1:5-9), un, no otras puses, viņi publiski, tas ir, tos aicinājušo ticīgo vārdā pārvalda visus tos pienākumus un privilēģijas, kuras piemīt visiem kristiešiem kā garīgiem priesteriem.

Tādēļ saistība starp publisko kalpošanas amatu un visu ticīgo garīgo priesterību ir acīmredzama. Tas, ka tie abi nav identiski, pierāda apstāklis, ka Raksti krasi nodala ticīgos kopumā no ganiem, bīskapiem jeb vecajiem (mācītājiem), kuri ir nostādīti augstāk par pirmajiem. Tādējādi,

• Visiem ticīgajiem ir jāzina un jāapliecina dievišķā patiesība (Jņ.6:45; 7:38-39; 1.Kor.2:15-16; 1.Jņ.2:27; 1.Pēt.2:9; Kol.3:16), taču baznīcas mācītājiem ir jābūt īpašām dievišķās patiesības zināšanām un īpašām mācīšanas spējām (1.Tim.3:1-7; 5:22; Tit.1:5-11).

• Lai arī Svētie Raksti māca, ka atslēgu varas pienākumi un privilēģijas ir uzticēti visiem ticīgajiem (Mt.18:17; 1.Kor.5:18), no vienas puses, tie skaidri norāda, ka Dievs baznīcas kalpošanas darbam dod apustuļus, praviešus, evaņģēlistus, mācītājus un skolotājus (Ef.4:11-12; 1.Kor.12:28; Ap.d.20:28), bet no otras – ka ne visi ticīgie ir apustuļi, pravieši, skolotāji (1.Kor.12:29; Jēk.3:1).

• Lai arī Svētie Raksti apliecina, ka “ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību” (1.Kor.12:4-12), un ka tādēļ ir bagātīgi jāpagodina visi Kristus miesas locekļi (1.Kor.12:23-25), tie pieprasa, lai oficiālie baznīcas skolotāji tiktu īpaši vērtēti kā tādi, kuri runā Dieva vārdu (Ebr.13:7), lai tie, kuri sludina Evaņģēliju, varētu dzīvot no Evaņģēlija (1.Kor.9:14); lai tie, kuri tiek mācīti Dieva vārdā, dalītos ar visās labās lietās ar tiem, kuri viņus māca (Gal.6:6-7); lai tie prezbiteri, kuri ir labi priekšnieki, saņemtu divkāršu godu, it īpaši tie, kuri darbojas sludināšanā un mācīšanā (1.Tim.5:17-18); lai ticīgie atzītu tos, kuri darbojas viņu vidū, taču Tajā Kungā stāv pāri tiem un pamāca viņus (1.Tes.5:17-18); un lai kristieši pakļautos tiem, kuriem ir jārūpējas par viņu dvēselēm un jāatbild par tām (Ebr.13:17).

• Visbeidzot, kad Sv.Pāvils rakstīja korintiešiem: “Lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem” (1.Kor.4:1), viņš domāja ne tikai pats sevi, bet arī Apollu (1.Kor.4:6) un citus savus darba biedrus, Dieva vārda sludinātājus (1.Kor.3:21).

Tādēļ mēs pamatoti nodalām ticīgos kā garīgus priesterus no ticīgajiem kā aicinātiem Kristus mācītājiem un Dieva noslēpumu namturiem.

Nevienam teologam nav izdevies skaidrāk formulēt atšķirību starp visu ticīgo garīgo priesterību un publisko kalpošanas amatu, kā Luteram. No vienas puses, viņš raksta:

“Tiklīdz kā mēs ar šī Priestera [Kristus] un Viņa priesterības starpniecību esam kļuvuši par kristiešiem un Kristībā caur ticību esam savienoti ar Viņu, mums ir tiesības un pilnvaras visu priekšā, ikvienam, atbilstoši viņa aicinājumam un stāvoklim, mācīt un apliecināt Dieva vārdu, kuru esam guvuši no Viņa. Jo, lai arī mēs visi neesam publiskajā kalpošanas amatā vai aicinājumā, tomēr ikvienam kristietim būtu jāpamāca, jāpamudina un jāmierina savs tuvākais caur Dieva vārdu it visur un ik reizi, kad tas kādam ir nepieciešams, kā tēvam un mātei tas ir jādara ar saviem bērniem, bet kalpiem, brāļiem, tuvākajiem un pilsoņiem vai zemniekiem – vienam ar otru. Jo kristietis var pamācīt un dot padomus otram, kurš vēl pagaidām nezina vai ir slikti apguvis desmit baušļus, ticības apliecību, Tēvreizi utt.; un tam, kurš to uzklausa, tas ir jāuztver kā Dieva vārds un publiski jāapliecina”.

Tomēr, no otras puses, Luters arī raksta:

“Lai arī mēs visi esam priesteri, tomēr mums visiem nevajadzētu sludināt, mācīt vai pārvaldīt un visi to arī nevar. Bet no visa pulka mums ir jāizvēlas dažus, kuriem uzticēt šo amatu; un tas, kurš to pilda, nav priesteris, pateicoties savam amatam (jo tādi ir visi), bet gan citu kalps. Un ja viņš vairs nevar kalpot vai sludināt, vai ja viņš to vairs nevēlas, viņš no jauna atgriežas kopējā pulkā, uztic savu amatu kādam citam un nav nekas vairāk, kā parasts kristietis. Tātad, ir jāmāk atšķirt kalpošanas amats no visu kristīto kristiešu vispārējās priesterības. Jo šis amats nav nekas cits, kā publiska kalpošana, kuru draudze, pati sastāvēdama no priesteriem, ir uzticējusi vienam no tiem”.