Piederēt patiesajai neredzamajai Baznīcai

“Bet es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.” [1.Kor.1:10]

Ikvienam, kas grib piederēt vienai, neredzamai Baznīcai, jābūt krietnam kristietim, kas ar lielu dedzību cenšas darīt to, ko Dievs ir pavēlējis, un kas cenšas nedarīt to, ko Viņš ir aizliedzis. Šādam cilvēkam ir arī svēts pienākums, kur vien iespējams, piederēt pareizu mācību apliecinošai redzamai draudzei, jo arī tā ir skaidra Dieva pavēle. Saskaņā ar Dieva Vārdu cilvēka sirdī jābūt ne tikai pareizai ticībai, bet tā jāapliecina arī ar savu muti un saviem darbiem. Tāpēc tas, kurš vēlas piederēt patiesajai neredzamajai Baznīcai, pievienojas tiem, kas apliecina šīs Baznīcas ticību.

Tiklīdz Ādama ģimene bija sadalījusies, tā cilvēki “sāka piesaukt Tā Kunga Vārdu” [1.Moz.4:26]. Tajā laikā Dievs iedibināja Sava Vārda publisko sludināšanu, un kopš tā laika Viņš ir saglabājis šo amatu, paužot Savas dusmas visiem, kas nepieņem un neuzklausa tos, kurus Viņš ir aicinājis un sūtījis sludināt Viņa svēto un šķīsto Vārdu. Iedibinot un saglabājot sludināšanas amatu, Dievs skaidri apliecināja, ka saskaņā ar Viņa svēto gribu papildus neredzamajai Viņa bērnu valstībai uz zemes ir jābūt arī redzamai sakārtotu draudžu baznīcai. Šo draudžu vidū Dieva Vārds ir publiski, tīri un skaidri jāsludina, un svētie Sakramenti ir pareizi jāizdala. Tādējādi Dieva Vārds ir jāsludina gan tiem, kas to vēl nav dzirdējuši, gan Viņa bērnu sapulcēm.

Neviens, kas vēlas tikt glābts, nedrīkst palikt viens, nedrīkst nošķirties no daudzajiem patiesības apliecinātājiem un nedrīkst paturēt dievišķo kalpošanu tikai sev. Tā vietā katram cilvēkam ir jābūt tur, kur Vārds tiek sludināts atklātā un sakārtotā veidā. Kā liecina Dāvids: “Es ienīstu ļaundaru sabiedrību… Es mazgāju savas rokas nevainībā un turos Tava altāra tuvumā, ak, Kungs, pauzdams Tev pateicību skanīgā dziesmā un daudzinādams visus Tavus brīnumus” [Ps.26:5-7]. Kristus saka: “Ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.” [Mt.18:17]. Kad apustuļi pirmajos Vasarsvētkos pievērsa ticībai 3000 dvēseļu, Apustuļu darbu grāmatā [2:42] teikts, ka “tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās”. Vēlāk, kad ticībā dedzīgie gribēja iziet, apustuļi brīdināja: “Neatstājiet savas sapulces, kā daži ir paraduši” [Ebr.10:25] Un, arī Pāvils šodienas tekstā ticīgos mudina būt modriem, lai viņu ”starpā neceltos šķelšanās”, lai viņi ”vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā”.

Kurš gan var noliegt Dieva izteikto prasību, ka tiem, kas vēlas piederēt patiesajai neredzamajai Baznīcai, ir jāpieder arī pareizi mācošai redzamai draudzei jeb baznīcai?