Patiess kristietis nevar būt nelaimīgs

Redzi, Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt (Jes.59:1).

Daudz cilvēku, kas parādās kā patiesi kristieši, staigā apkārt tik dziļi iegrimuši skumjās, bēdās vai apmulsumā, ka, šķiet, nekas nav labojams un viņiem ir tādas bēdas, kurās Dievs nevarētu līdzēt, un Viņš būtu miris vai kļuvis bezspēcīgs, un tāpēc Dieva bērniem ir jābūt nelaimīgiem.

Visādi citādi šiem cilvēkiem piemīt gana daudz ticības un saprāta, bet zināmās bēdās vai grūtībās viņi izjūt tādas bailes, skumjas un raizes, it kā viņiem nebūtu Dieva un Glābēja. Ja viņiem tiek atgādināts, ka viņiem jāpaļaujas uz Dievu, tie atbild: “Es taču zinu, ka Dievs ir varens un uzticams utt., bet šī lieta ir tāda, kur neko nevar līdzēt.”

Jā, zināmos brīžos skumju gars var uzbrukt jebkuram kristietim. Bet tā ir tikai tumsa, mazticība un maldi, ka kristietim jājūtas nelaimīgam un jādomā, ka viņam nav iespējams palīdzēt. Tas Kungs allaž atbild: “Vai tad Mana roka tiešām ir par īsu, ka tā nevarētu atsvabināt, un vai tad Man nav spēka diezgan, lai glābtu?” (Jes.50:2). Vai Mana sirds varētu vairs nerūpēties par jums? “Kur tad ir tavas mātes šķiršanās raksts, ar kuru Es būtu viņu atlaidis? Jeb kur būtu kāds no Maniem aizdevējiem, kam Es jūs būtu pārdevis?” (Jes.50:1). Tādēļ tā ir vistīrākā tumsa un maldi iedomāties, ka kristietim ir kāds iemesls būt nelaimīgam.

Dieva bērns nekad nedrīkst būt nelaimīgs – patiesi nelaimīgs, jo pats Dieva bērna stāvoklis ir tāda privilēģija un laime, ka iepretim tam ikviena dzīves pretestība, pat nelabojama nelaime, ir vienīgi kā mazs smilšu graudiņš pret visu pasauli, kā santīma zaudēšana pret miljonu. Otrkārt, mūsu Dievs spēj glābt ikvienā lietā. “Dieva labā roka spēj mainīt visas lietas.” Un tas, ko Dievs nevēlas mainīt vai labot, nedrīkst darīt Dieva bērnus nelaimīgus, jo tas, ka bēdas turpinās, nepārprotami domāts viņu augstākai laimei. Jeb, kā saka apustulis: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu” (Rom.8:28). Tā ir Dieva bērnu lielākā priekšrocība pār citiem, ka viss ar viņiem notiekošais tiem nāks par labu.

Pasaulei var būt vairāk zelta un sudraba, namu un saimniecību, ēdiena un apģērba, joku un līksmības, taču pasaules bērni nekad nevar nonākt tai svētīgajā stāvoklī, kad tiem visas lietas nāk par labu. Taisni otrādi – tie visas lietas sev lieto par ļaunu. Un, kad viņiem klājas vislabāk un viņi ir tikuši pašā virsotnē, arī tad viņi nav nekas cits kā tikai velna kalpi un mūžīgās uguns līdzmantinieki.

Taču, kad Dieva bērniem klājas visļaunāk un kad tie atrodas pašā dziļākajā raudu ielejā, ciešanu un pārbaudījumu dzīlēs – kad Ījabs sēž maisu drēbēs, pelnos, putekļos un vaimanā, kasīdams savus augoņus, kad Jeremija guļ sūdu čupā un Daniēls lauvu bedrē, un kad Lācars ar vātīm apklāts savās skrandās guļ pie bagātnieka namdurvīm – kad vien kristiešiem klājas tik ļauni, tad patiesībā viss nemaz nav tik ļauni, jo ticīgie ir Dieva acuraugs, Viņa sirds prieks, taisnības bērni, svēti ļaudis un īpaša tauta, ko beigās eņģeļi nesīs Ābrahāma klēpī (Lk.16:22).

Nē, Dieva bērni nekad nevar būt patiesi nelaimīgi, jo pat dzīves pretišķības viņiem kalpos par ieguvumu un pat grēks, kas ir pats lielākais ļaunums, viņus nepazudinās, un velns tos neuzveiks, un nāve tiem neskādēs. Bet visi šie drausmīgie ienaidnieki pēc Tā Kunga mājiena un norādījuma kalpos tiem par labu.

No tā mēs redzam, ka nav tādu bēdu, kurās Dievs mums nevarētu palīdzēt. Nav tādu spēku, kas varētu mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzu, mūsu Kungā (Rom.8:39). Nav tāda ienaidnieka, kas spētu izraut Kristus avis no Viņa rokas. Lai tās jelkad pazustu, tām – tāpat kā mūsu pirmajiem vecākiem – tīšuprāt jāatkāpjas no Kristus, tīšuprāt jākļūst nepaklausīgām Viņa balsij, jātop čūskas balss un grēka viltības piekrāptām.

Te ir pamats būtiskai patiesībai, ka neviens kristietis neies pazušanā, kamēr vien bīstas Dieva, tur cieņā un klausa Dieva vārdu un ļauj sevi brīdināt. Tad nekāds spēks nespēs to šķirt no Kristus mīlestības, lai cik tas būtu vājš, lai cik lielas ir nepatikšanas un lai cik dziļi tas būtu grimis savā postā. Kamēr vien cilvēks meklē Tā Kunga palīdzību un meklē tai veidā, kā Viņš to ir apsolījis, it visās lietās iespējama glābšana. Jo ir neiespējami, ka cilvēks, kas paļaujas uz To Kungu un piesauc Viņu ticībā, beigās paliktu kaunā.

Raugies Svētajos Rakstos no paša sākuma un redzi, vai kāds, kas uzticējies Tam Kungam un piesaucis Viņu, jebkad ir palicis kaunā. Nē, kaunā paliek tikai nožēlojamā neticība, kad kristietis kļūst par kaut ko izmisis, it kā viņam nebūtu cerības. Jo mūsu Dievs spēj palīdzēt visās lietās. Viņš ir Tēvs, visvarens un uzticams Tēvs, visās lietās rūpēdamies par Saviem bērniem, visās lietās būdams līdzdalīgs ar viņiem, palīdzēdams, aizstāvēdams un gādādams par tiem. Kā ir rakstīts: “Tā saka Tas Kungs Cebaots: kas pieskaras jums, pieskaras Manam acuraugam.”