Pasaules bērnu ļaunais piemērs

“Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!” (Mt.18:7)

Pasaules bērnu ļaunais piemērs ir vienas no lielākajām briesmām un tas izraisa arī kārdinājumus, kas kristiešus mudina novirzīties no dievbijības ceļa. Ir viegli pamanīt, ka lielākoties pasaules bērniem viņu grēcīgajā dzīvē klājas labi. Viņi steidzas no vienas vēlmes uz otru un no baudas uz baudu. Tie, kuriem nerūp Dievs un Viņa Vārds, ir vieni no visvairāk mīlētajiem un godātajiem cilvēkiem pasaulē. Pat tie, kas nav pārāk apzinīgi savā darbā, šķiet, no tā gūst labumu. Šis vilinošais zemes laimes izskats, kas ieskauj pasaules bērnus, daudzus dievbijīgus cilvēkus apžilbina, maldina un kārdina krist grēkā.

Daudzi šādi ticīgie kādu laiku bija uzticīgi Dievam un savam Glābējam, bet tad, tāpat kā Ievai raugoties uz aizliegto koku, viņus pārņēma vēlmes, ko redzēja viņu acis, kad viņi skatījās uz pasaules bērnu šķietamo laimi un teica sev: “Kāpēc es vēl moku sevi ar dievbijību? Redziet, arī šie visi vēlas tikt glābti, un tomēr viņi vienlaikus bauda arī pasauli, un Dievs ļauj, ka viņiem ar to visu arī labi klājas. Es vairs negribu būt muļķis!” Pasaules godībai ir liels pievilkšanas spēks, īpaši jauniešu vidū. Daudzi no viņiem ir audzināti kā kristieši, kas savās sirdīs nesa Kungu Jēzu ilgi pirms tam, kad iemācījās atpazīt pasaules priekus. Bet, tiklīdz viņi šos priekus nobaudīja, viņi viegli atkrita. Svētais Pāvils raksta par kādu jaunu kristieti, kura dievbijīgā dzīve un vēlme kļūt par apustuļa palīgu sludināšanā beidzās greizi. Viņa vārds bija Dēma, un Pāvils par viņu saka: “Jo Dēma ir atstājis mani, mīlēdams tagadējo pasauli.” (2.Tim 4:10) Šī iemesla dēļ svētais Jānis pamāca savus garīgos bērnus: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1.Jņ.2:15-17) Pats Kristus šodienas Rakstu vārdos pat vēl nopietnāk brīdina, kas draud tiem, kas kristiešus atviļ no draudzes ar pasaulīgi kārdinošām lietām: “Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā.” (Mt.18:6)

Mēs nedrīkstam domāt, ka pasaules ļaunais piemērs ir tik spēcīgs kārdinājums, ka kristietis ar Dieva žēlastību un Dieva spēkā tam nevar pretoties. Ak, nē! Neskaitāmi cilvēki, saskaroties ar pasaules smagākajiem kārdinājumiem, ir palikuši uzticīgi savam Dievam. Bībele mums rāda dažus piemērus. Latam un viņa ģimenei draudēja nopietnas briesmas atkrist no Dieva bagātajā, bet bezdievīgajā Sodomas pilsētā, bet viņš palika uzticīgs savam Dievam. Tāpat arī Jāzeps tika kārdināts atkāpties no dievbijības ceļa, esot savu brāļu pulkā, un, kad Potifāra netiklā sieva bija sazvērējusies pret viņu, bet viņš stingri turējās pie sava, sacīdams: “Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” (1.Moz.39:9) Arī Mozu ieskāva elkdievība un baudkāre, kas valdīja Ēģiptes galmā, kurā viņš bija uzaudzis. Viņš, iespējams, bija atkritis no savu tēvu reliģijas un bija sācis kaunēties par saviem nicinātajiem Izraēla brāļiem pēc miesas. Bet Vēstulē ebrejiem par viņu teikts: “Ticībā Mozus, liels izaudzis, liedzās saukties par faraona meitas dēlu, labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi, par lielāku bagātību turēdams Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atalgojumu.” (11:24-26)