Pārliecība par Svēto Rakstu dievišķību

“Ja kas grib Viņa prātu darīt, tas atzīs, vai šī mācība ir no Dieva, jeb vai Es pats no Sevis runāju.” [Jņ.7:17]

Ir daudz stingru un nenoliedzamu uz saprātu balstītu pierādījumu par Svēto Rakstu dievišķību. Tomēr pat, ja cilvēks zina šos pierādījumus, viņu var viegli ievest nopietnās šaubās ar smalkiem oponējošiem argumentiem vai ar nekaunīgu ņirgāšanos un zaimošanu. Ja nebūtu iespējams iegūt stingru ticību Bībeles dievišķumam, mēs būtu bēdīgā stāvoklī. Bet paldies Dievam šāda ticība ir iespējama, tieši to Kristus mums atklāj ar šiem vārdiem: “Ja kas grib Viņa prātu darīt, tas atzīs, vai šī mācība ir no Dieva, jeb vai Es pats no Sevis runāju.”

Stingru ticību Bībeles dievišķumam var iegūt ar pieredzi, iemācoties sirdī, ka Kristus Vārds nav cilvēku, bet gan Dieva Vārds. Ja cilvēkam pasaka tikai to, ka kāds ēdiens vai dzēriens ir garšīgs, tad vēl ir iespējams viņu atturēt no noticēšanas tam. Bet, ja viņš ir ēdis šo ēdienu vai dzērienu un pats ir izjutis tā patīkamo garšu, tad vai viņš ļaus sevi atrunāt no tā baudīšanas? Noteikti nē! Lai cik daudz argumentu izskanētu pret to, viņš neklausīsies. Līdzīgi ir ar Bībeli. Kamēr cilvēks ir pārliecināts par Rakstu dievišķumu balstoties tikai uz saprāta pierādījumiem, citi saprātā balstīti apgalvojumi var izšaubīt viņa pārliecību. Bet, kad viņš piedzīvo Bībeli savā sirdī, tad viņš uzzina tās dievišķo gaismu, dievišķo mierinājumu un dievišķo svētdarošo spēku. Nevienai citai grāmatai nav šādu īpašību, – kad tas ir pieredzēts, tad ticīgais droši atbild uz visiem kontrargumentiem: “Sakiet, ko vēlaties. Es esmu pieredzējis – un joprojām piedzīvoju katru dienu – Bībeli kā Dieva Vārdu. Esmu piedzīvojis, ka manā sirdī ar dzīviem burtiem ir rakstīts, “Ir viens Dievs,” tā Svētais Gars tajā ir ierakstījis, “Un Bībele ir Viņa svētais Vārds”. Tev tad ir drīzāk jāizrauj sirds no mana ķermeņa, jo šo ticību no manas sirds nav iespējams atdalīt!”

Kā gan tāds cilvēks kā Dāvids varēja tik stingri turēties pie Dieva Vārda līdz pat savai nāvei? Tas bija tāpēc, ka viņa sirdī bija dziļi iesakņojusies ticība un tāpēc viņš varēja teikt: “Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, tad es jau sen būtu bojā gājis savās bēdās … Cik saldi ir Tavi vārdi manai mutei, saldāki par medu manām lūpām!” [Ps.119:92, 103] Dieva Vārds viņam bija kā salds, Debesu medus. Kā gan svētie apustuļi varēja tik nesatricināmi turēties pie Kristus mācības visas pasaules gudrības un viņiem naidpilnās varas priekšā? Tas notika tāpēc, ka viņi visi kopā ar apustuli Pēteri varēja teikt: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” [Jņ.6:68-69] Viņi bija izjutuši Kristus mācības spēku savās dvēselēs, nevis tikai sapratuši to ar prātu. Visbeidzot, kā tas nākas, ka visi patiesie kristieši nav ļāvuši izšaubīt sevi no ticības svētajai Bībelei? Tas ir tāpēc, ka viņi bija “baudījuši Dieva labo vārdu” un “nākamās pasaules spēkus” [Ebr.6:5], kas tajā slēpjas. Tas ir tāpēc, ka Svētais Gars viņos liecināja, ka “Gars ir patiesība”, tas ir, ka Bībeles Vārds, šis Gara Vārds, ir patiesība, ko devis pats Dievs.