Par ticīgo mokošo vājumu kārdinājumu laikos
Vai tu domā, ka patiesi kristieši nekad nesajūt ļaunumu, netop kārdinājumu satverti, savā grēkā vāji un nožēlojami, bet vienmēr ir svēti un spēcīgi? Visi svēto piemēri liecina pretējo.
Visstiprākie var kļūt vāji un nonākt grēka verdzībā, tapt satverti un krist. Visu mūžu tie var ciest no kādiem kārdinājumiem, kas ir tik vareni un spēcīgi, ka cilvēki jūtas kā grēka vergi. Un tajā pašā laikā viņi paliek savā garā krietni un uzticami, Dieva priekšā arvien attaisnoti un apžēloti. Šādi cilvēki atrodas Dieva rokās, dzīvo Viņa spēkā un pārraudzībā, jo Tas Kungs Savus ļaudis vienmēr vada neparasti un brīnumaini. – Ak, cik gan grūta cīņa un skarba pieredze mums vajadzīga, lai dziļā ādamiskā sava spēka un taisnības lepnība mūsos taptu iznīcināta! Cik gan dziļa pazemošana mums jāpiedzīvo, iekams visā nopietnībā mācāmies, ka visa taisnība un spēks ir mūsu Kungā!
Pārdomājot Bībeles liecību par ticīgo mokošo vājumu kārdinājumu laikos, lasīsim un redzēsim, ko Pāvils raksta Vēstulē romiešiem 7. nodaļā. Viņš apliecina: “Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos” (Rom.7:22-23).
Un tad viņš izsaucas žēlabu saucienā: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom.7:24). Ievērojiet apustuļa vārdus: “Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai“, jo lielajā žēlastībā esmu saņēmis labprātīgu garu, ka es no sirds esmu iemīlējis Dieva baušļus un mīlu visu, ko mīl mans mīļais Dievs, un nīstu visu, ko ienīst Viņš! Ievērojiet – “Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai” – tāpēc es vairs netieku spiests ar draudiem vai vilināts ar solījumiem it kā dzīvotu zem Bauslības, – kā Tas Kungs saka: “Man tie bija jāpiespiež.” – Nē, viņa solījumi ir piepildīti: “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs” (Jer.31:33).
Tagad labo es daru no brīva prāta, nevis cerībās uz debesīm vai bailēs no elles, jo tagad es esmu svēts, labdabīgs un labprātīgs saskaņā ar savu iekšējo cilvēku. Taču locekļos un miesā, vecajā Ādama [un Ievas] dabā, ir atrodams arī kāds cits likums. Šis likums cīnās ar manu prāta likumu un ir sagūstījis mani ar grēka likumu, kas darbojas manos locekļos. Šī sagūstīšana nozīmē, ka es nekad neesmu pilnīgi brīvs, tāpēc ka mans gars, kamēr vien mājoju šajā iznīcībai lemtajā miesā, arvien jūt valgus un saites. Te man vienmēr būs šķēršļi, kas stājas ceļā tam, lai es darītu labu. Es sevī jūtu kaut ko tādu, ko negribu just. Un visu to labo, ko vēlos, es nespēju paveikt. Tādā veidā, kamēr vien mitinos virs zemes, es esmu pastāvīgā gūstā.
Tad vēl nāk šie vājuma laiki un rūgtie kārdinājumi. Tie ir ļaunā vara un grēka likums, kas sagūstījis manus locekļus, ka daru ļaunumu, kuru nevēlos darīt. Ļaunajai varai, kas mani sagūstījusi, pretī stāv svētais un labprātīgais Gars, kas ir manī. To ievēro: ja es būtu pavisam brīvs, es būtu arī pilnīgs, bet manus locekļus ir sagrābis grēka likums! Tomēr manī nevalda grēks un ļaunā miesa, jo vairs neesmu piespiežams pamest Tā Kunga svēto ceļu, noslēgt derību ar grēku un pilnīgi nodoties grēka varai. Vācu luterāņu teologs un celsmes literatūras autors Johans Arnds pareizi ir norādījis:
Kamēr vien cilvēkā notiek cīņa, tikmēr grēks vēl nav ņēmis virsroku. Jo kas pretojas, tas vēl nav uzveikts.
Līdzīgi runā Mārtiņš Luters:
Karu izšķir nevis sīkas nelaimes un sakāves, bet – kas ir gala uzvarētājs. Viss ir atkarīgs no tā, kas beigās gūs virsroku.
Tāpēc, kamēr vien pār namu valda Gars un kamēr es nepametu Tā Kunga ceļu, paliekot kristietis, tikmēr es, pat būdams nelaimīgs un grēka nomocīts, tomēr ar atgriešanos un ticību ceļos augšā. Pat būdams grēka noskumdināts, kad sevi sodu un tiesāju, es vienlaikus tomēr meklēju grēku piedošanu un mieru ar Dievu Kristū. Es no sirds lūdzu grēku atlaišanu un atraisīšanu, un es to lūdzu vairāk par visu citu. – Ak, cik gan neparasta ir kristieša dzīve! Kristietis ir vienlaikus brīvs un sagūstīts. Tā stāvokli apustulis Pāvils salīdzina ar važām.

Ieskaties
Aklo vadīšana
Pēdējais patiesais pravietojums
Liekulīgā dievbijība
Pa kuru ceļu iesim?
Lutera darbs “Par gribas verdzību”
Vispārējā attieksme pret radību