Par konfirmāciju

Es brīnos, kas viņiem ienācis prātā, ka viņi no roku uzlikšanas izveidojuši konfirmācijas sakramentu, kad mēs par to [roku uzlikšanu] lasām, ka Kristus tā skāris mazus bērnus, ka apustuļi tā snieguši Svēto Garu, ordinējuši priesterus un dziedinājuši slimos, kā to Sv. Pāvils raksta Timotejam: “Rokas nesteidzies nevienam uzlikt…” [1.Tim.5:22].

Kādēļ viņi arī no Vakarēdiena sakramenta nav izveidojuši konfirmāciju, jo taču ir rakstīts Ap.d.9:19:”Un Viņš ēda un atspirga”, ¨ un Ps.104:15: “…un maize lai stiprinātu viņa miesu”, vai tā nu svētīšana aptver trīs sakramentus ¨ Vakarēdienu, priestera ordinēšanu un pašu svētīšanu? Bet ja tas, ko apustuļi ir darījuši, ir sakraments, kādēļ tad viņi jo drīzāk no sprediķa nav izveidojuši sakramentu?

To es nesaku tādēļ, ka gribētu atmest septiņus sakramentus, bet gan tādēļ, ka nevaru piekrist tam, ka tos būtu iespējams apliecināt ar Svētajiem Rakstiem. Un ja Dievs gribētu, lai baznīcā būtu tāda veida roku uzlikšana, kāda tā bija apustuļu laikos, mēs to tagad sauktu par svētīšanu vai dziedināšanu. Bet tagad no tā ir palicis pāri tik vien, cik paši esam sadzejojuši, lai saglabātu amatus bīskapiem, ka tie baznīcā nebūtu pavisam bez nodarbošanās. Jo pēc tam, kad viņi grūtos sakramentus reizē ar vārdu kā mazāk nozīmīgus pavēlējuši saviem padotajiem [proti, jo viss, ko dievišķā Majestāte pavēlējusi, ir nicināms], bija arī labi saprotams, ka mēs izgudrotu kaut ko vieglāku, kas tik trausliem varoņiem nebūtu par grūtu, un nebūt ne kā mazsvarīgāku uzticētu padotajiem. Jo tas, ko pavēl cilvēciska gudrība, cilvēkiem jātur godā. Tādēļ, kādi ir priesteri, tāda arī ir viņu kalpošana un amats. Jo bīskaps, kas nesludina Evaņģēliju un negādā par dvēselēm ¨ kas gan cits viņš ir, ja ne elks pasaulē, kam ir tikai bīskapa nosaukums un veidols?

Mēs no savas puses prasām Dieva iestādītus sakramentus. Bet nav iemesla pie tiem pieskaitīt konfirmāciju. Jo sakramenta iestādīšanai, pirmām kārtām, nepieciešams dievišķā apsolījuma vārds, kam jārosina ticība. Bet mēs nekur neatrodam, ka Kristus ar svētīšanu būtu kaut ko apsolījis, kaut arī daudziem rokas uzlicis, kā Marks pēdējās nodaļas 18.p. saka:” Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli”. Bet to neviens nav padarījis par sakramentu un arī nebūtu varējis to izdarīt. Tādēļ ir pietiekami, ka konfirmāciju uzskata par baznīcas ieražu vai sakramentālu ceremoniju, līdzīgu citām ceremonijām ar svētīto ūdeni un citām lietām. Ja visas citas radības tiek svētītas ar vārdu un lūgšanām, kādēļ tad vēl jo vairāk cilvēks ar to nevarētu tikt svētīts, kā arī tie, kam nav dievišķā apsolījuma, nevarētu tikt nosaukti par ticības sakramentiem? Tādēļ, ka šīs ceremonijas nesniedz pestīšanu. Bet sakramenti palīdz tiem, kas tic Dieva apsolījumam.

« Baznīca Bābeles gūstā | Par grēksūdzes sakramentu | Turpinājums sekos »