Paliekot pie cerības

Cilvēkam Viņš sacīja: “Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” [1.Moz.3:19]

Mums jāmācās iedrošināt savas sirdis un radināt tās būt pacietīgām, jo mēs redzam, ka šāds posts piemeklē arī izredzētos, kuriem taču ir augšāmcelšanās un mūžīgās dzīvības cerība. Tā kā uz šīm lietām var cerēt arī visi nabadzīgie, nelaimīgie cilvēki, arī mēs varam būt droši un ar šo cerību uzveikt visas nelaimes; jo šeit mēs nepaliksim mūžīgi.

Tādēļ – lai nāk nelaimes un pretestība, lai notiek tā, kā Dievs katram dod un nosaka – vienalga, vai mums vajadzētu pildīt mājas pārvaldes, policijas vai Baznīcas amatu, – nekļūsim nepacietīgi un neizvairīsimies no rūpēm par namu, policiju vai baznīcu.

Taču to varēsim tad, kad spēsim pretoties šim laicīgajam postam un nelaimēm, paliekot pie cerības uz augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu.

Tā kā šo cerību neviens negribētu pazaudēt, katram ir jābūt pārliecinātam, ka viņam neklājas pamest šo amatu, kārtu un aicinājumu, kurā Dievs viņu ir licis.

Savukārt mums, kas strādājam vaiga sviedros katrs savā kārtā, ir jādomā, ka, lai gan tagad norijam rūgtu kumosu un esam pakļauti dažādām grūtībām, tomēr visas šīs pūles, grūtības, darbs un posts reiz beigsies.