Paļāvība uz cilvēkiem

Es paļaujos uz jums ticībā Tam Kungam, ka jūs nepieņemsit svešas domas, bet tas, kas jūs sajauc, saņems sodu, lai būtu kas būdams. [Gal.5:10]

Te apustulis it kā gribētu sacīt: es jums pietiekami daudz esmu atgādinājis, pietiekami uzcītīgi esmu jūs stiprinājis un rājis – ja vien jūs būtu gribējuši klausīties. Tomēr es paļaujos uz jums ticībā Tam Kungam.

Rodas jautājums: vai Pāvils ir pareizi darījis, sacīdams, ka paļaujas uz galatiešiem, jo Svētie Raksti aizliedz paļauties uz cilvēkiem. Gan ticība, gan arī mīlestība tic, tomēr objekts, uz kuru katra no tām ir vērsta, nav viens un tas pats. Ticība tic Dievam, tādēļ nevar tikt pievilta, savukārt mīlestība tic cilvēkiem, tādēļ tā bieži tiek pievilta. Tomēr mīlestības paļāvība šajā dzīvē ir tik nepieciešama, ka bez tās šajā pasaulē dzīvot nav iespējams.

Ja cilvēki neticētu un neuzticētos cits citam, kāda gan būtu dzīve uz zemes? Kristiešiem, kuriem ir mīlestība, ticēt ir vieglāk nekā šīs pasaules bērniem. Paļāvība uz cilvēkiem ir Gara auglis jeb dievbijīgu cilvēku kristīgās ticības auglis.

Tādēļ Pāvils paļaujas arī uz atkritušajiem galatiešiem, bet viņa paļāvība ir ticībā Tam Kungam; tas ir, it kā viņš sacītu: es jums uzticos tik, cik Tas Kungs ir jūsos un jūs — Viņā, proti, cik jūs paliekat patiesībā. Ja jūs, sātana kalpu pievilti, atkrītat no tās, es uz jums vairs nevaru paļauties. Es paļaujos, ka nepieņemsit citu mācību nekā to, ko esat saņēmuši no manis.

Pāvils pavisam noteikti un droši nolād visus tos, kuri sagroza ticības mācību — lai cik ārēji svēti, izglītoti un augsti godāti ļaudis tie būtu, jo viens vienīgs vissīkākais mācības burts ir svarīgāks par debesīm un zemi,