Neieved mūs kārdināšanā

Vai kārdinājuma stundai nav jānāk? Vai tādēļ nebūtu aizliegts šādi lūgt? Vai mums daudz vairāk nebūtu jālūdz par to, ka mums kārdinājuma stundā, ja tāda nāktu, tiktu dāvināts spēks tos pārvarēt?

Šī doma par kārdinājumu grib zināt vairāk nekā Kristus un grib būt dievbijīgāka par to, kas piedzīvoja vissmagāko kārdinājumu. “Vai kārdinājumam nav jānāk?”

Jā, bet kādēļ? Vai Dievam savējos ir jāatdod sātanam? Vai Viņam tie jāved atkrišanas bezdibenī?

Vai Dievam būtu sātanam jāpiešķir šāda vara? Kas gan mēs esam, ka varam runāt par to, ka kārdinājumam jānāk. Vai mēs esam Dieva padomnieki?

Un ja jau reiz kārdinājumam jānāk, mums neaptverama Dieva plāna spēkā – tad Kristus, viskārdinātākais no visiem, mūs aicina lūgt pret šo dievišķo plānu, nevis rezignēti stoiciski atdot sevi kārdinājumam, bet gan šajā tumšajā norisē, kurā Dievs ir iztapīgs sātanam bēgt un saukt pēc atklātās dievišķās brīvības, kurā Dievs samin velnu zem kājām. Neieved mūs kārdināšanā! (Mt.6:13).