Nāve, ārpus mums pašiem un mūsos

Nāve no ārienes ir briesmīgākais ienaidnieks, kurš mums pienāk, kad grib. Tā ir pļāvējs, zem kura vēziena krīt puķes.

Mēs nevaram neko padarīt pret viņu, jo viņai ir vara no augstā Dieva. Tā ir visa cilvēku dzimuma nāve, Dieva dusmas un visas dzīvības gals. Bet tā otra ir nāve mūsos, tā ir mūsu pašu nāve. Mēs mirstam ikdienas Jēzū Kristū vai arī mēs no tās izvairāmies. Šai nāvei mūsos ir kāds saistība ar mīlestību pret Kristu un cilvēkiem.

Šī nāve ir žēlastība un dzīves piepildījums. Mūsu lūgšana varētu būt, lai mēs mirstam šo nāvi, lai mums tā tiek dāvināta, lai mums nāve no ārienes nāk tikai tad, kad mēs esam gatavi tai ar mūsu pašu nāves palīdzību, jo mūsu nāve patiešām ir vienīgi pāreja uz piepildīto Dieva mīlestību.

Kad apkārt mums valda strīds un nāve, tad mēs esam aicināti Dieva mīlestību apliecināt ne tikai vārdos un domās, bet arī darbos. Ikdienas mums sev jājautā, kur varam ar darbiem liecināt par to valstību, kurā valda mīlestība un miers. Tikai no miera divu un trīs cilvēku starpā var reiz izaugt tas lielais miers, uz ko mēs ceram.