Mirt nemirsiet vis

Sātana melīgais apsolījums ir visu melu pamatā – tā ir fantāzija, iedomāta šķietamība par dzīvību. Tā kā Sātana vārdi izskan apsolījuma formā, tad tā ir sava veida derības slēgšana, kas attiecas uz nākotni. Viltīgā, netiešā un krāpnieciskā veidā velns šķiet apsola dzīvību – mirt nemirsiet vis.

Viņš iedrošina Ievu grēkot, sakot, lai viņa nebīstas, bet dara, ko grib. Nevajag sevi ierobežot! Tu vari saņemt to, ko vēlies tagad un dzīvību nākotnē. Ņem un baudi acīm tīkamo augli un tas tev dos laimi, pēc kuras tu tiecies. Neskaitāmos veidos šie meli ir izskanējuši cilvēces vēsturē un līdzīgā veidā skan arī mūsu dienās. Sātana meli vienmēr ir vienādi, proti, tie rada ilūziju, ka cilvēkam iespējams sasniegt laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi citādā ceļā, nekā to noteicis Dievs.

Ļaunums arvien ir negācija, patiesības izkropļojums, labā trūkums un tādēļ pilnīgā veidā pats par sevi tas nevar pastāvēt, pat kā tikai teorētiska iespēja, nē. Meli Ievas prātā var pastāvēt un kārdināt viņu uz ļaunu rīcību tikai tad, ja tajos ir kāda daļa patiesības. Un Sātana melos šāda patiesības daļa ir – nedz Ieva, nedz Ādams pēc aizliegtā augļa nobaudīšanas nenokrīt pie zemes beigti. Tagad izskatās, ka Dievs, kurš bija sacījis – jūs mirdami mirsiet – ir melis, bet Sātans saka patiesību.

Sātana meli balstās uz divējādās vārdu dzīvība un nāve nozīmes. Dievs rada cilvēku ar mērķi ieiet sabata mierā, kas raksturo cilvēka kopību ar Dievu. Tieši šādā garīgā nozīmē Raksti neskaitāmās vietās runā par dzīvību – tā ir mūžīga kopība ar Dievu, savukārt nāve – mūžīga atšķirtība no Dieva (piem. 1.Jņ.5:12). Sātana melu pamatā ir viltība, kas novērš Ievas uzmanību uz dāvanu, kas viņai jau bija dota – fizisko dzīvību, kas tai bija kopēja ar visu dzīvo radību. Tādējādi Sātans novērš Ievas uzmanību no dzīves mērķa – mūžīgās dzīves kopā ar Dievu un pievērš to fiziskai dzīvībai. Tas ir, it kā viņš sacītu – visa jēga un nozīme ir miesīga, fiziska eksistence un citas nekādas nav un nevar būt. Ņem augli un ēd! Tas tev neko nekaitēs, tikai palīdzēs – sniegs jaunu, vienreizēju pieredzi. Šie meli ir spēkā un pieviļ cilvēku joprojām. Kā Sātans to apsola, cilvēks patiešām var novērsties no sava augstākā esamības mērķa un izvēlēties kaut ko kā savu dzīves jēgu un kādu laiku gūt tajā apmierinājumu un piepildījumu. No šejienes mūsdienās tik bieži dzirdētais izteikums, ka cilvēks pats nosaka savu dzīves jēgu. Dzīvē taču ir tik daudz skaista – panākumi darbā, pilnvērtīga atpūta, ceļojumi, draugi, māksla, literatūra, zinātne, filozofija, patriotisms utt. Aizliegtā koka auglis patiešām izskatās labs, lai no tā ēstu, un tas nenogalina ne Ādamu, nedz Ievu, nedz mūs. Patiesībā šīs un citas laicīgas lietas pat palīdz dzīvot, un šķiet, ka tās ir vienīgās, kuru dēļ patiesi vērts dzīvot.

“Meli darbojas, tādēļ, ka tajos ir daļa patiesības.”

“Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.” [1.Moz.3:6] Elkdievība ir galēja garīgota dzīves stratēģija, kas balstīta cerībā, ka iespējams atrast dzīve jēgu un piepildījumu, un izbēgt no nāves arī bez Dieva. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka mūsdienās arvien vairāk tiek runāts par iespējām bezgalīgi pagarināt dzīvi, vai pārveidot cilvēka organismu tā, ka cilvēka saprāts un sevis apziņa varētu pastāvēt bez laika ierobežojumiem. Un arī Ādams ēda…

Kurš tad beigu beigās ir vainīgs – vīrs vai sieva? Raksti runā abējādi – gan vīrs, gan sieva [1.Tim.2:14; Rom.5:12]. Te jāatceras, ka grēks nerodas no cilvēka brīvības kā kāda jauna iespēja. Mūsu iemiesotā griba ir saistīta ar šīs pasaules norisēm un attiecībām cilvēku starpā. Ievas liktenīgā nepaklausība nav kaut kas pilnīgi jauns, bet tā sastopas un sasaistās ar Sātana nepaklausību. Tāpat arī Ādama nepaklausība apskauj un pieņem Ievas nepaklausību.

“Šādā veidā sākotnējais cilvēka grēks izplatās līdzīgi baumām. Un līdzīgi kā pie baumu velna būtiskais ir ne tik daudz baumu izcelsme, cik mudinājums tās nodot tālāk. Vienīgi Sātana garīgā krišana ir īsti sākotnēja. Gan Ādams, gan Ievai tikai atkārto to un vaina gulstas uz atkārtošanu. Ādams vairs nevar sacīt es esmu nevainīgs – “sieva man deva no tā koka, un es ēdu’ un Ieva nevar sacīt ‘čūska mani pievīla” [1.Moz.3:12-13]. Tiklīdz meli ir pieejami, grēka secībai vairs nav morālas nozīmes. Viena vai otra vieta nāvējošo baumu ķēdē nepadara vainu nedz vieglāku nedz smagāku.”

Sākotnējais grēka smagums gulstas uz velnu, kurš šos melīgi nāvējošos baumu plūdus iesāka. Riez iesākušās, baumas apaug ar arvien jauniem izdomājumiem un kļūst arvien lielākas un vairs nav apturamas. Maza liesma patiešām iededzina lielu ugunskuru!