Mēs nezinām, ko lai darām

“Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis.” [2.Lku.20:12]

Tā lūdz nabaga dvēsele, kurai nav citas dzīvas cerības un padoma. Ķēniņš Jošafats saka: “Mums nav spēka.” Izklausās ļoti bēdīgi, taču vēl lielāku postu rāda viņa turpmākie vārdi: “.. un mēs nezinām, ko lai darām.” – Tā patiesi bija liela nelaime.

Kad sastopamies ar nepārvaramām grūtībām, mums ir ļoti smagi. Tomēr parasti, darīdami šo vai to un pielikdami īpašas pūles, cilvēki atrod kādu cerību vai izeju, kas palīdz visu labot un glābt. Taču ķēniņš Jošafats neredzēja nekādu izeju, viņa priekšā bija strupceļš. Viņam nebija ko celt Dieva priekšā.

Mēs bieži cenšamies Dievam piedāvāt savas idejas, domādami, ka mums Viņam jāpasaka priekšā, kas darāms. Nē, Jošafats saka vienkārši un skaidri: “Mēs nezinām, ko lai darām.”

Paldies Dievam, Jošafata apjukums un izmisums nebija viņa pēdējais vārds, jo tad viņš piebilda: “Bet uz Tevi mēs paceļam savas acis.”

Par spīti visam viņš tomēr saskatīja izeju.

Arī mēs savās nelaimēs un dzīves smagajās situācijās varam rast izeju un glābiņu. Nemācīsim savam Debesu Tēvam, kas darāms, bet rīkosimies līdzīgi ķēniņam Jošafatam: viņš pacēla savas acis uz Dievu. Dievs vienmēr zina, kas darāms. Mūsu situāciju un nelaimi Viņš pārzina daudz labāk par mums pašiem.

Mums tikai jāpaceļ savas acis no ikdienas problēmām un nav jākoncentrējas uz pretestību, ko rada bezdievīgā pasaule un Sātana negantie uzbrukumi, kas šodien sastopami daudz un dažādos veidos.

Diemžēl senie kristīgie tikumi mūsu sabiedrībā pamazām iet mazumā – izzūd no tēviem mantotās tradīcijas un cieņa pret svētumu. Arvien vairāk kristiešus vilina un mulsina maldu mācības un naidīga propaganda.

Taču mēs nedrīkstam zaudēt cerību. Arvien vērsīsim savas acis uz Viņu, kas mīt augstībā un ir nomodā par Savu mazo ganāmo pulciņu.

Nebīsties, jo par mums rūpējas pats dzīvais Kungs!