Lietas, kas diskreditē mūsu kristīgo ticību

Taču no visām pretrunām un dzīves satricinājumiem, kas sijā mūsu ticību dievbērnībai, vissmagāk mūs pārbauda atlikušie grēki un acīmredzamās vājības.

Šīs lietas būtu jāpārtrauc, jo tās diskreditē mūsu kristīgo ticību tā, it kā mēs atrastos uz ļauna ceļa un būtu nelabojami. – Tie ir īpaši smagi ticības pārbaudījumi!

Ar visu savu lūgšanu, cīnīšanos un žēlastības līdzekļu lietošanu es tomēr nespēju to pārvarēt, un tad, šķiet, neesmu sasniedzis to, ko Dieva vārdi sola patiesai ticībai. Brīžiem pārņem nolemtība, it kā man vienmēr būtu jāpaliek šajā nepilnīgajā ticībā. Ievērosim šo situāciju un paturēsim prātā, ka, pateicoties lielajai žēlastībai, es esmu saņēmis jaunu dievišķu dzīvību Kristū! Tagad esmu mācījies, ko nozīmē dzīvot zem Bauslības un dzīvot zem Dieva žēlastības – būt brīvam, ticīgam un sadraudzībā ar Glābēju. Man ir dota visredzamākā kristieša pazīme: jauns prāts un labprātība pret Dieva baušļiem, tāpat arī jauna, līdz šim neiepazīta brāļu un māsu mīlestība. Tā esmu izbēdzis no vecā grēka un iznīcības kalpības ceļa.

Tomēr manī joprojām vēl saglabājas kāds neatslābstošs kārdinājums vai sirds iedoma, kāda nožēlojama vājība vai kaut kas tamlīdzīgs, kas novājina manu dzīvību un padara mani nebrīvu. Kad raugos Dieva vārdos, kā tie runā par spēku un brīvību, ko nes ticība un jaunpiedzimšana no Dieva, tad šie vārdi mani dara raižpilnu un mana paļāvība top satricināta, tomēr nelāgo situāciju es nespēju grozīt. Tad es meklēju patvērumu pie Dieva, kas sola manu lūgšanu uzklausīt. Tā es dienu un nakti lūdzos pēc Viņa palīdzības, bet diemžēl atbildi nesaņemu.

Vai tiešām Dievs nepilda Savu vārdu un solījumu? Vai esmu nolemts dzīvei šajā nepilnīgajā ticībā? Ar Dieva žēlastību es mācos pretoties un spītēt savam aplamajam prātam un emocijām, lai vairāk uzticētos grēku piedošanai, kas pelnīta ar mūžīgi spēcīgajām asinīm. Tomēr, kā sacīts iepriekš, mani nomāc vēl kaut kas, proti, satraucošā un dziļdomīgā norāde uz manas ticības varbūtējo neīstumu, kura neatbilst Dieva vārdos sniegtajam īsta kristieša raksturojumam.

Tādējādi man šķiet, ka mani nosoda ne vien prāts un sirds, bet arī Dieva vārdi. Un tas ir pats graujošākais un ticību plosošākais pārbaudījums. Tas mudina ausis pievērst Dieva vārdiem – jā, Dieva vārdiem! Simtiem reižu esam dzirdējuši un mācījušies par ticību, taču nekad neesam gana nopietni pievērsušies cīņai, ko kristietim visu mūžu jāizcīna ar viņā mītošo grēku. Kristietis nespēj pilnīgi atbrīvoties no grēka un tam jāturpina cīnīties. Esam dzirdējuši, taču nekad līdz galam neesam aptvēruši šo stāvokli, ka kristietī arvien mājo divas pretrunīgas dabas: Kristus un Ādams, jaunais cilvēks un vecais, gars un miesa, kā arī to, ka it viss, ko Svētie Raksti saka par kristieša brīvību un uzvarošo spēku, ir sacīts par ticības miera un prieka laiku, kad Dievs ir piešķīris šo spēku. Jo prieks Tai Kungā ir mūsu spēks.

Taču kristietim ir jāpiedzīvo arī citi laiki. Tas nav saņēmis spēku tāpēc, lai būtu stiprs un turētos spēkā pēc savas patikas, bet kristietis joprojām dzīvo atkarīga cilvēka dzīvi – kā bērns tēva aizbildniecībā. Tam katru reizi ir jālūdz pēc arvien nepieciešamā spēka un dāvanām. Tas nepārprotami nozīmē, ka pienāks arī piemeklējuma un sausuma periodi, tumsas, kārdinājuma un briesmīga vājuma laiki, kad jau liekas, ka valda vienīgi grēks un velns, bet visam spēkam un palīdzībai ir pienākušas beigas. To skaidri var ieraudzīt daudzu svēto piemēros un liecībās. Redzi, ja kristietis nebūs mācījies un sapratis sevī vienlaikus abas šīs dabas un izpausmes, tas neizbēgami apjuks, paklups un sapīsies. Tāpēc pārbaudījumu un vājuma brīžos tas nespēs justies spēcīgs un svēts.

Īsi sakot, līdzīgi kā Kristus dienās, visplosošākā pretruna un sajukums ceļas tieši Kristus apslēptības dēļ: jo, kāds bija Viņš, tādi esam arī mēs šajā pasaulē. Kāpēc Kristus cilvēka prātam kļuva par mīklu? Kāpēc Jeruzālemes iedzīvotājiem Viņš kļuva par slazda valgu un klupšanas akmeni? Kāpēc izredzētais un privileģētais Dieva tautas pulks atmeta ilgi gaidīto Mesiju? Un kāpēc brīžiem pie Viņa piedauzījās pat Viņa mācekļi? Galvenais cēlonis bija tas, ka arī Kristum piemita šie pretrunīgie veidoli un atšķirīgās dabas, proti, Viņa dievišķā augstība un Viņa inkarnācijas zemība. Dieva Dēls nolaidās viszemākajā pazemībā, turpretī jūdi raudzījās tikai uz pravietojumiem, kuri solīja Viņa godības pilno dievišķo dabu, Viņa lielo spēku un varenību, Viņa uzvaru pār ienaidniekiem utt.