Lielā Piektdiena
Augstie priesteri un ļaužu vecaji sapulcējās augstā priestera Kajafas pilī, un apspriedās, kā Jēzu ar viltu saņemt un nokaut. Tie sacīja: “Tikai ne svētkos, lai ļaudīs neceltos nemiers,” jo tie bijās no ļaudīm.
Bet sātans bija iegājis Jūdā, kuru sauca par Iskariotu, un kurš bija viens no divpadsmit mācekļiem. Viņš nogāja un apspriedās ar augstajiem priesteriem un virsniekiem, kā nodot Jēzu viņu rokās. Viņš sacīja: “Ko jūs man dosit? Es jums Viņu nodošu.” Un tie priecājās un iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus. Jūda piekrita un sāka meklēt izdevību, lai nodotu Jēzu, ļaudīm nezinot.
Vēlāk vakariņu laikā, Jēzus, garā satriekts, liecināja un sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos!” Mācekļi paskatījās cits uz citu neziņā, par kuru Viņš runā. Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita Viņam sacīt: “Taču ne es, Kungs?” Arī Jūda, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: “Taču ne es, rabi?” Jēzus viņam saka: “Tu to teici.”
Viens no Jēzus mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja. Tam Sīmanis Pēteris pamāj un saka viņam: Vaicā, kurš tas ir, par ko Viņš runā! Tas, noliecies pie pašas Jēzus, saka Viņam: Kungs, kurš tas ir? Jēzus atbild: “Kas ar Mani mērc savu roku bļodā, tas Mani nodos. Jēzus kumosu iemērcis, to ņem un dod Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam. Un pēc šī kumosa tanī iegāja sātans. Bet Jēzus viņam saka: “Ko tu dari, to dari drīz!” Jūda steigšus izgāja ārā; – bija nakts.
Jēzus ar pārējiem mācekļiem, nodziedājuši pateicības dziesmu, aizgāja pāri Kidronas strautam; tur bija dārzs. Tās vietas vārds bija Ģetzemane. Tanī Viņš un Viņa mācekļi iegāja. Šo vietu zināja arī Jūda, Viņa nodevējs, jo Jēzus ar Saviem mācekļiem tur daudzreiz bija bijuši kopā.
“Jūs visi šinī naktī pret mani apgrēcināsities:” Jēzus sacīja. Bet Pēteris Viņam sacīja: “Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi.” Bet Pēteris sacīja: „Jebšu man būtu jāmirst ar tevi, taču nemūžam es tevi neaizliegšu.” Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja.
Tad Jēzus paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un iesāka baiļoties un trīcēt, un tiem saka: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā.” Viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena attālumā, krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Kristus sacīja: “Aba, Tēvs! Ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja. Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; un Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi. Tad Jēzus nāk un atrod mācekļus guļam un saka Pēterim: “Sīmani, tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēj būt nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Un Viņš, atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams tos pašus vārdus. Un Viņš griezās atpakaļ un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt. Un Viņš nāk trešo reizi un tiem saka: “Jūs vēl guļat un dusat! Jau diezgan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. Celieties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir klāt.”
“Es jums saku,” teica Jēzus, “Pie Manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Viņš noziedzniekiem pieskaitīts, jo, kas par Mani rakstīts, tas piepildās.” Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca pulks ļaužu, ar zobeniem un nūjām no augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecajiem. Viens no divpadsmit, Jūda vārdā, paņēmis kareivju nodaļu, gāja viņu priekšgalā un tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu. Viņš tiem bija devis zīmi, sacīdams: “Ko es skūpstīšu, tas Viņš ir, To gūstait un To novediet drošībā.”
Jēzus izgāja tiem pretim un sacīja: “Ko jūs meklējat?” Tie atbildēja Viņam: “Jēzu Nacarieti.” Viņš tiem saka: “Es tas esmu.” Kad nu Viņš teica: Es tas esmu, – tie atkāpās un nokrita pie zemes. Tad Viņš vēlreiz viņus jautāja: “Ko jūs meklējat?” Un tie atbildēja: “Jēzu Nacarieti.” Jēzus atbildēja: “Es jums esmu sacījis, ka Es tas esmu; ja jūs Mani meklējat, tad lai šie aiziet!” Tā piepildījās vārdi, ko Viņš bija teicis: “No tiem, ko Tu Man esi devis, Es nevienam neesmu ļāvis iet bojā.” Un tad Jūda nāca un, tūdaļ Viņam piegājis, saka: “Rabi!” – un Viņu skūpstīja. Bet Jēzus viņam sacīja: “Draugs, kāpēc tu esi šeit? Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?”
Un tie, kas bija pie Jēzus, redzēdami, kas notiek, Viņam sacīja: “Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?” Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Kalpa vārds bija Malhs. Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Diezgan! Pietiek.” Un Viņš aizskāra viņa ausi un to dziedināja. Tad Jēzus saka Pēterim: “Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt.”
Un Jēzus sacīja tiem, kas pret Viņu bija sapulcējušies: “Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām Mani gūstīt. Ik dienas Es pie jums sēdēju Templī mācīdams, un jūs Mani neesat aiztikuši. Bet tas viss noticis, lai praviešu raksti piepildītos. Šī ir jūsu stunda un tumsības vara.”
Pēc tam kareivji līdz ar virsnieku un jūdu sulaiņiem piegāja pie Jēzus, pielika tam rokas, saņēma un sasēja Viņu.
Tad visi mācekļi atstāja Viņu un bēga.
Un kāds jauneklis Viņam sekoja; tas bija apsedzies ar audeklu uz kailām miesām, un tie pēc tā tvarstīja. Bet, audeklu pamezdams, tas no tiem izbēga pliks.
Tie aizveda Jēzu uz augstā priestera namu. Bet Jēzum sekoja Sīmanis Pēteris no tālienes līdz augstā priestera pilij, un vēl viens māceklis. Šis māceklis augstajam priesterim bija pazīstams un iegāja līdz ar Jēzu augstā priestera pilī. Bet Pēteris palika ārpusē pie durvīm stāvot. Tad otrs māceklis, kas augstajam priesterim bija pazīstams, iznāca ārā, runāja ar durvju sargu un ieveda Pēteri iekšā. Pēteris, tur iegājis, apsēdās pie sulaiņiem, kas bija sakūruši uguni, lai noskatītos, kā viss beigsies.
Augstais priesteris vaicāja Jēzum par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību. Jēzus viņam atbildēja: “Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules priekšā; Es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un Templī, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu runājis slepeni. Ko tu Mani jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis; tie zina, ko Es esmu teicis.” Kad Viņš to bija teicis, viens no sulaiņiem, kas tur stāvēja, Jēzum iesita vaigā, sacīdams: “Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?” Jēzus viņam atbildēja: “Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?”
Pa to laiku kāda kalpone, redzēdama Pēteri sēžam pie uguns, uzlūkoja viņu un sacīja: “Šis arī bija pie Viņa.” Bet tas visu priekšā aizliedza Jēzus sacīdams: “Sieva, es Viņu nepazīstu.” Un pēc maza brīža vēl cits, viņu redzēdams, sacīja: “Arī tu esi no viņiem.” Bet Pēteris sacīja: “Cilvēk, es neesmu.” Un pēc kādas stundas viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris bija nocirtis ausi, saka: “Vai es tevi neredzēju pie Viņa dārzā? Patiesi, arī šis ir bijis pie Viņa, jo tas arī ir galilietis.” Bet Pēteris sāka lādēties un dievoties: “Cilvēk, es nezinu, ko tu runā. Es nepazīstu to cilvēku, par ko jūs runājat.” Un tūliņ, viņam vēl runājot, gailis dziedāja. Un Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās Tā Kunga vārdu, ko Tas viņam bija sacījis: “Pirms gailis šodien dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.” Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt.
Bet augstie priesteri, vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai To varētu nokaut, un tomēr neatrada, jo daudzi deva viltus liecības pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas. Beidzot divi nāca priekšā un sacīja: “Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: Es gribu šo rokām taisīto Templi noplēst un trijās dienās uzcelt citu, kas nav rokām taisīts.” Bet arī šī viņu liecība nebija vienāda.
Un augstais priesteris piecēlās un sacīja Jēzum: “Vai Tu neatbildi nekā uz to, ko tie liecina pret Tevi?” Bet Jēzus cieta klusu.
Tad augstais priesteris sacīja Tam: “Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Bet Viņš tiem sacīja: „Ja Es jums saku, jūs neticat. Bet, ja Es jautāju, tad jūs Man neatbildat.” Tad visi sacīja: “Tātad Tu esi Dieva Dēls?” Jēzus tam saka: ” Jūs sakāt, ka Es tas esmu. Bet Es jums saku: Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: “Viņš ir Dievu zaimojis. Kam mums vēl liecinieku vajag? Redzi, tagad jūs paši Viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt. Kā jums šķiet?” Bet tie atbildēja: “Viņš ir nāvi pelnījis.”
Bet vīri, kas Jēzu apsargāja, apmēdīja un sita Viņu. Un tie aizklāja Viņa seju, Viņam spļāva vaigā un sita ar dūrēm; bet citi Viņu pļaukāja un sacīja: “Pravieto mums, Kristu, kurš Tevi sita?”
Bija agrs rīts. Augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visa augstā tiesa taisīja spriedumu. Un viss Viņu pulks cēlās un, sasējuši Jēzu, noveda Viņu pie Pilāta. Paši tie neiegāja pārvaldnieka pilī, lai neapgānītos, bet varētu ēst Pashā jēru.
Tad Pilāts iznāca pie tiem ārā un teica: “Kādu sūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku?” Tie atbildēja viņam: “Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu nebūtu tev nodevuši.” Tad Pilāts viņiem sacīja: “Ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc sava likuma!” Jūdi viņam sacīja: “Mums nav tiesību nevienu nonāvēt.” Tā sāka piepildīties Jēzus vārdi, ko Viņš bija teicis par to, kādā nāvē Viņam bija mirt.
Pilāts iegāja savā pilī, iesauca Jēzu iekšā un sacīja Viņam: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Vai tu to saki no sevis, jeb vai citi tev par Mani stāstījuši?” Pilāts atbildēja: “Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri man Tevi ir nodevuši. Ko Tu esi darījis?” Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.” Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.”
Bet tie viņam uzmācās un sacīja: “Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.” Bet, kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas. Un, izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas Jēzu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē.
Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt. Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja. Bet Jēzus tam nekā neatbildēja. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu ļoti apsūdzēja. Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja un, apvilkuši Tam krāšņu purpura tērpu, sūtīja To atpakaļ pie Pilāta. Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo iepriekš tie savā starpā bija naidā.
Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis, tiem sacīja: “Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis musinot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs Viņu apsūdzat; un Hērods arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis. Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.”
Pilātam uz svētkiem vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist. Un viņš sacīja:”Jums ir paradums, ka es jums Pashā vienu atlaižu. Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, vai Barabu vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Jo viņš zināja, ka tie Jēzu bija nodevuši aiz skaudības. Bet, viņam sēžot uz soģa krēsla, viņa sieva sūtīja pie tā un lika sacīt: “Liec mierā šo taisno, jo es šonakt sapnī daudz cietu Viņa dēļ.” Bet augstie priesteri un vecaji pierunāja ļaudis, ka tie izlūgtos Barabu, bet Jēzu nokautu.
Un zemes pārvaldnieks sacīja tiem: “Kuru jūs gribat no šiem abiem, lai es jums atlaižu?” Tad tie brēca: “Ne Šo, bet Barabu!” Bet Baraba bija laupītājs. Tad Pilāts saka tiem: “Ko tad es lai daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Viņi visi saka: “Sist Viņu krustā!” Bet viņš sacīja: “Ko tad Viņš ļauna darījis?” Bet tie brēca vēl vairāk: “Sist Viņu krustā!”
Tad Pilāts ņēma Jēzu un lika Viņu šaust. Un kareivji, nopinuši vainagu no ērkšķiem, uzlika Viņam to galvā, nostājās Viņa priekšā un sacīja: “Esi sveicināts, Jūdu ķēniņ.” Un tie Viņu sita vaigā. Tad Pilāts atkal izgāja ārā un saka viņiem: “Redziet, es Viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.” Tad Jēzus iznāca ārā ērkšķu vainagā un purpura apmetnī. Un Pilāts viņiem saka: “Redziet, kāds cilvēks!” Kad nu augstie priesteri un sulaiņi viņu redzēja, tie brēca: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Pilāts viņiem saka: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!” Jūdi viņam atbildēja: “Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu.”
Kad Pilāts šos vārdus dzirdēja, viņš vēl vairāk nobijās, iegāja atkal savā pilī un saka Jēzum: “No kurienes Tu esi?” Bet Jēzus viņam nedeva nekādu atbildi. Tad Pilāts Viņam sacīja: “Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?” Jēzus atbildēja: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks.”
No šī brīža Pilāts meklēja Viņu atlaist. Bet jūdi brēca: “Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!” Kad Pilāts dzirdēja šos vārdus, viņš Jēzu izveda ārā un pats apsēdās soģa krēslā uz laukuma, saukta akmeņu klāsts, ebrejiski Gabata. Un viņš saka jūdiem: “Redziet, jūsu Ķēniņš!” Bet tie brēca: “Nost, nost ar To! Sit Viņu krustā!” Pilāts viņiem saka: “Vai lai es jūsu Ķēniņu situ krustā?” Augstie priesteri atbildēja: “Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!”
Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos. Viņš redzēja, ka viņš nekā nevar izdarīt, bet troksnis kļuva vēl lielāks, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams: “Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm. Raugait jūs paši!” Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.” Un, gribēdams ļaudīm iztapt, tiem atlaida Barabu, bet Jēzu šauta un nodeva, lai Viņu sistu krustā.
Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir, pārvaldnieka namā, un sasauca visu pulku. Un sita Viņam pa galvu ar niedri, un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza. Un, kad tie bija Viņu apsmējuši, tad tie novilka Viņam apmetni un apvilka Viņam paša drēbes un aizveda Viņu, lai sistu krustā.
Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja uz vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu.
Bet iziedami tie piespieda kādu, kas, no lauka nākdams, garām gāja, Sīmani no Kirēnas, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu Viņa krustu.
Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja. Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: “Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem. Jo, redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums, – un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?”
Divi ļaundari arī tika novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu. Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tā bija trešā stunda, kad Viņu sita krustā.
Bet Pilāts lika taisīt uzrakstu un piestiprināt to pie krusta; tur bija rakstīts: Jēzus Nācarietis, Jūdu Ķēniņš. Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija krustā sists, bija tuvu pie pilsētas; un rakstīts bija ebreju, romiešu un grieķu valodā. Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: “Neraksti: Jūdu ķēniņš, bet kā Viņš sacījis: Es esmu Jūdu ķēniņš.” Bet Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.”
Bet kareivji, piesituši Jēzu pie krusta, ņēma Viņa drēbes un sadalīja tās četrās daļās, katram kareivim pa daļai. Tāpat tie paņēma Viņa svārkus. Svārki nebija šūti, bet izausti viscaur no viena gabala. Tad tie sacīja cits citam: “Tos nesadalīsim, bet metīsiem par tiem kauliņus, kam tie piederēs.” Tā piepildījās raksti: tie Manas drēbes izdalījuši savā starpā un par Manu apģērbu metuši kauliņus. – Tā darīja kareivji.
Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Virsnieki Viņu izsmēja, sacīdami: “Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzas pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais.” Arī kareivji Viņu apmēdīja un sacīja: “Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev!” Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja galvas un sacīja: “Redzi, Tempļa noplēsēj un uztaisītāj trijās dienās, palīdzies pats Sev un kāp no krusta zemē.” Tāpat arī augstie priesteri ar rakstu mācītājiem Viņu apsmēja un sacīja: “Citus Viņš ir pestījis un Sevi pašu Viņš nevar pestīt. Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam. Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib; jo Viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls.”
Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!” Bet otrs to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Un viņš sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.”
Tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa vidū pušu.
Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” Un daži no tiem, kas tur klāt stāvēja, to dzirdēdami, sacīja: “Redzi, Viņš sauc Ēliju.” Citi sacīja: „Pagaidi, redzēsim vai Ēlija nāks un Viņu izglābs.”
Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu Rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: “Man slāpst!” Tur stāvēja trauks ar etiķi; tie uzsprauda sūkli ar etiķi uz īzapa stiebra un to pacēla pie Viņa mutes. Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” Un sauca skaņā balsī: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” Un, galvu nokāris, Viņš nomira. Āmen!
<[Jņ.18:1–19:42]>
shis ir labais! :)