Lapzemes atmodinātāja bērnība

Larsa Levi vecvectēvs Johans Nilsons dzimis vienkāršā zemnieku ģimenē. Pēcāk viņš pieņēma uzvārdu Lestadiuss. Johans Nilsons kļuva par mācītāju un kalpoja Piitimā vēlāk Arjeplogas draudzē.

Viņa dēli Johans (II) un Johans (III) sekoja sava tēva paraugam, kļūdami par Arjeplogas – Silbojokni draudzes mācītājiem. Viens no Johana (III) dēliem Karls Lestadiuss kļuva par sudraba raktuvju pārvaldnieku. Raktuves izrādījās nerentablas, un viņš turpināja pelnīt iztiku zvejodams un kopdams zemi. Viņa pirmā sieva stokholmiete Brita Ljonga mira 1798.gadā, un Karls apprecējās otrreiz, par sievu apņemdams nabadzīga fermera atraitni Annu Magdalēnu Johansdoterru, dzimušu Gaustraskā Sorseles draudzē. 1800.gada 10.janvārī “kādā aukstā un nabadzīgā būdā” Lestadiusu ģimene sagaidīja savu pirmdzimto dēlu. “Kristībā bērnam tika dots vārds Larss Levi, kā tas mātei divreiz tika atklāts sapnī pirms viņa dzimšanas.” Vēlāk daudzi šeit saskatīja līdzību ar Jāni Kristītāju.

Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem iekopt savu fermu Lestadiusu ģimene pārcēlās uz Buokti. Šeit 1802.gada 2.februārī piedzima Petrus, kurš vēlāk kļuva slavens rakstnieks un lapu misionārs. Viņš mira 1841.gadā.

Tēvs pa lielākai daļai atradās tālu prom no mājām – medīdams, zvejodams un no briežu ragiem gatavodams līmi. Bargajos klimatiskajos apstākļos un pilnīgā nošķirtībā no apkārtējās pasaules, mātei nācās vienai tikt galā ar abiem dēliem un grūto mājas soli. Par saviem vecākiem Larss Levi atceras, ka “sieva bija melanholiska pēc temperamenta, bet vīrs – ātras dabas un pazīstams ar savu jautro garastāvokli, lietišķajiem jokiem un impulsivitāti. Būdams piedzēries, viņš izcēlās ar zākāšanos. Tas viss lika kautrajai sievietei, kura bija noslēgusies un vientuļa, liet gaužas asaras.” Tomēr bērnus audzināja kristīgā garā. Viņiem mācīja lasīšanu, Svētos Rakstus un lūgšanas tā, ka jau piecu sešu gadu vecumā viņi brīvi lasīja zviedru valodā. Dzīves apstākļi bija grūti. Petrus atceras, “ka visi kolonisti dzīvojuši nožēlojamā nabadzībā, bet viņu ģimene bijusi visnožēlojamākā un visnabadzīgākā visā draudzē”. Šajā nabadzībā tomēr bija arī kāds liels dārgums – mātes patiesā un dziļā dievbijība, kas atstāja paliekošu iespaidu uz abiem viņas dēliem.

Karls Eriks Lestadiuss, Karla Lestadiusa dēls no pirmās laulības, par spīti grūtajiem apstākļiem, galvenokārt pašmācības ceļā bija turpinājis mācības. Kā īpaši apdāvinātu viņu uzaicināja palikt Upsalas Universitātē filozofijas studiju turpināšanai. Karls Eriks, vēlēdamies palīdzēt sava tēva ģimenei un paklausīdams iekšējam aicinājumam, noraidīja Upsalas Universitātes piedāvājumu, un kļuva par vienkāršu Lapzemes mācītāju. 1803.gadā viņš ieguva Maģistra grādu filozofijā, nokārtoja mācītāja eksāmenus un tika ordinēts. Pēc ordinācijas Karls Eriks apprecējās un sāka palīgmācītāja darbu Lulejas apvidū. Pēc dažiem gadiem viņš pieņēma Larsu Levi un Petru savā ģimenē, kļūdams abiem par tēvu, draugu un skolotāju. (Nav īsti skaidrs, vai dzīvot pie Karla Erika pārcēlās visa ģimene vai tikai abi brāļi.) Sava pusbrāļa ģimenē zēni ieguva labu pamatizglītību un nopietnu kristīgu audzināšanu. 1816.gadā Karls Eriks nomira. Abiem brāļiem, kuriem tolaik bija attiecīgi 14 un 16 gadi, nācās pašiem rūpēties par savu nākotni.