Lai nāk Tava valstība!

« Ievads | Par Kristus valdīšanu un kristiešu uzdevumu: Vajāto atbildība pasaulē »

Mūsu pārdomām gribētos īpaši izcelt Kunga vārdus, proti ­ lūgšanas “Mūsu Tēvs” otro lūgumu: “Lai nāk Tava valstība.” Mēs kā Jēzus Kristus mācekļi un kā mūsu Debesu Tēva bērni drīkstam tā lūgt un mums tā vajadzētu lūgt diendienā. Dieva vārds mums tiek ielikts mutē pašiem.

Ar to mums nākas Dievu uzrunāt, pat prasīt no Viņa, ko Viņš mums ir apsolījis dot, to īpaši apstiprinādams. Ja burtiski pārtulko grieķu pirmtekstu, tad šis lūgums nav tikai vēlme, ka Valstība nāktu, bet gan drīzāk prasība: “Tavai valstībai ir jānāk!” Kā mūsu Kungs pats mums ir mācījis lūgt ­ Dievs ir jālūdz uzstājīgi, pat uzbāzīgi. Kāds piemērs citu starpā no Lūkas evaņģēlija par nenogurdināmo atraitni, kas ar savu lūgumu vārda tiešā nozīmē ir apstājusi netaisno tiesnesi, tā ka viņš bailēs steigšus ķeras pie lietas izskatīšanas un izlemj viņai par labu: “..citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā. ..Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz.” (Lk. 18:1­8)

Kunga vārdi aicina mūs lūgšanā, un lūgšana ir svarīgākā draudzes nodarbe, gaidot Dieva valstību, kurai ir jānāk pēc Dieva apsolījuma. Draudze ir neaizstājama savos aizlūgumos par valdītājiem, par mieru, labklājību un taisnību. Tā ir rupors nevis lai pastiprinātu balsi sabiedrībā par šā laika rūpēm un bailēm, bet gan Dieva priekšā, jo tā zina, ko Viņš ir apsolījis darīt un ka Viņš uzklausa mūsu lūgšanas.

Kāda gan izskatās nākamā Dieva valstība? Kas mums par to tiek pavēstīts?

Dieva valstības nākšana un sagatavošanās tai ir ne tikai Jēzus pasludinājuma, bet arī visas Jaunās Derības pamatsaturs no tās sākuma līdz galam. Varētu pārbaudes dēļ pavaicāt, vai tā tas ir arī šodien mums? Vai tikai mēs vairāk negādājam par pasaules valstību un nebīstamies vairāk no sabiedrības sprieduma, jo Dieva valstība rādās esam tik tāla un nereāla? Ķeroties pie šā jautājuma, vispirms ieskatīsimies pašā Bībeles tekstā, kur var redzēt, ka tamlīdzīgi uzbrukumi kristīgajai ticībai raksturīgi jau no tās sākuma. Otrajā Pētera vēstulē mēs varam lasīt “Papriekš ievērojiet to, ka pēdējās dienās nāks nikni smējēji, kuri dzīvos savās pašu kārībās un sacīs: kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.” (2.Pēt.3:3­4) Gaidot laiku beigas, draudzei no sākta gala ir bijis jāiztur vislielākie uzbrukumi. Tas attiecas ne vien uz nepacietību un vilšanos par to, ka Tā Kunga Diena tik ilgi vilcinās un pasaulē nekas nemainās. Tas skar arī dažu labu cerību, kas ir balstīta uz cilvēciskām personām, ar kurām tiek saistīta glābšana, vai arī uz kādu revolūciju, kas apsola Dieva valstību vai nosaka datumu, kad ir gaidāma Kristus otrreizējā atnākšana. Taču par to vēl būs runa tālāk.

Pāris bībelisku norāžu, kas tad mums tiek pateikts par Dieva valstību, lai mūsu acis allaž būtu atvērtas un mēs varētu allaž saprast, kas pašreiz notiek:

1. Vispirms aplūkosim līdzības par Dieva valstību, kurās ar mūsu pašu apkārtējā pasaulē gūtās pieredzes tēlu palīdzību tiek atsegts, kā tad tas īsti būs ar Dieva valstību. Ļoti bieži mūsu Kungs vērš mūsu skatus uz sēju, augšanu un ražu. Vārdi par nākamo valstību ir sēkla, kas tiek izsēta. Tādā sēklas graudā jau ir guldītas visas lietas ­ tas satur visu, kam no tā jāizaug un jānobriest. Augsne, kādā grauds krīt, protams, ir ļoti atšķirīga; arī nezāle var uzdīgt starp labo sēklu. Tā stingri ņemot, nezāle top redzama tikai tad, kad pieņemas augumā labā sēkla ­ kvieši. Nošķiršana sākas ražas novākšanas dienā, un Kungs brīdina nesākt nezāļu izplūkšanu priekšlaicīgi, jo citādi kopā ar nezāli var tikt iznīcināti kvieši. Tātad spēt atšķirt nezāli no kviešiem ir iespējams, toties priekšlaicīga nošķiršana (izplūkšana) ir kaitīga. Mēs zinām par nākamo tiesu, taču mums nav jāsāk sprieduma izpilde tagad.Tas, ka kviešu grauds dod augļus, ir brīnums, turklāt vēl ņemot vērā to, ko vēsta līdzība arī par sējēju, t.i., par četrējādiem tīrumiem, no kuriem trijos nekas neizaug, kamēr ceturtajā tīrumā ar labo zemi beidzot tiek nesti augļi ­ trīsdesmitkārtīgi, sešdesmitkārtīgi, pat simtkārtīgi.

   Tas viss notiek, kā to atklāj Marka evaņģēlijs līdzībā par “dīgstošo sēklu”, pats no sevis (Mk. 4:28). Grieķu oriģinālā te ir vārds “automātiski”. Kur ar Dieva vārdiem tiek pasludināta Dieva valstība, tātad ir iespējama tāda automātika, kas ir iekļauta pašā Dieva vārdā.

   Mums nevajadzētu aizmirst, ka visa šīs kviešu grauda uzdīgšanas un nobriešanas norise ved cauri nāvei. “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” (Jņ.12:24) Tālāk ir vārdi par sekošanu krusta ceļā.

2. Debesu valstība tiek attēlota kā svētku mielasts, kāzu mielasts, iepriecas mielasts. Ielūgumi uz šo mielastu tiek izsūtīti. Daži neierodas, jo tiem ir citi darījumi un citas intereses, daži paliek arī agresīvi: “Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva.” (Mt. 22:1­-14; Lk. 14:16­-24)Padomāsim arī par gudrajām un par ģeķīgajām jaunavām (Mt. 25:1­-13). Ģeķīgo eļļas krājumi izbeidzas, jo viņas ir bijušas pārāk skopas savos aprēķinos, turklāt viņas iemieg. Kungs mūs brīdina: “Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, ne stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.”

   Vakarēdienu, kuru apzīmē arī kā Tā Kunga mielastu (1.Kor. 11:20), Kungs iestāda ceļā uz krusta nāvi. Atvadoties Kungs norāda uz nākamo Dieva valstību: “Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.” (Mt.26:29) Tieši to pašu mēs kā kristīgā draudze dzirdam Svētā Vakarēdiena svinībās: “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” Svētajā Vakarēdiena dievkalpojumā šī Dieva valstības nākamība kļūst par tagadnību. Arī šajā no Jaunās Derības patapinātajā svētdienas apzīmējumā par “Tā Kunga dienu” (Atkl. 1:10) ir norāde no vienas puses uz Tā Kunga mielastu, bet no otras puses arī pilnīgi droši ­ uz nākamo lielo dienu ­ Tā Kunga dienu, tiesas un izglābšanas dienu, pestīšanas dienu kā Vecajā, tā Jaunajā Derībā. Katra svētdiena un katrs dievkalpojums dāvā mums nākamās Dieva valstības realitāti.

3. Jautājums kur, kad un kā iestāsies pastarā diena ir rosinājis kristīgo draudzi visos laikos. Mums tīkas kaut ko redzēt savām acīm, pašiem satvert un sajust. Kaut arī šīs mums neaptveramās nākotnes iestāšanās sniedzas pāri visām mūsu pieredzes un spriešanas spējām, mūsu Kungs ir nosaucis veselu virkni beigu laiku zīmju ­ tādas kā Jeruzālemes tempļa sagraušana, kari, dabas katastrofas, vajāšanas, izbailes un šausmas, viltus pravieši, kuri sevi uzdos par Kristu, veiks vienreizējas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas varētu notikt, arī izredzētos (Mk.13:22). Tādejādi, kā redzam, nebūt nav sagaidāma tāda nemitīgas attīstības un progresa perspektīva vēsturē, kas solītu pārvarēt visas pretišķības un neapturami virzīties pretim vispārējas brīvības vienlīdzības un brālības stāvoklim. Mūsu Kungs mūs sagatavo progresējošam un aizvien dziļākam cilvēciskās eksistences nosacījumu sabrukumam, kas nerimsies līdz pat pasaules galam, kuru, savukārt, mēs nemaz nevaram iztēloties. Tā tas ir rakstīts.Visos laikos raksturīgās bailes šo norišu priekšā arī pauž vienu no beigu laika zīmēm. Palūkosimies vērīgāk! Arī mūsdienās tik izplatītais pasaules bojā ejas noskaņojums, kas sagrābis arī kristiešus, pieder pie beigu laiku zīmēm un norāda uz tās Dienas nākšanu, uz kuru mēs visi ceram un par kuru mēs visi priecājamies: “Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinieties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.”

Bībeliska pasludināšana un mācība mudina un iedrošina pastāvēt un noturēties: “..bet, kas pastāv līdz galam, taps izglābts.” (Mk.13:13)

Taču pasludināšanu rosina Dieva baušļu kā Dieva tiesas mērauklas izpratne, un tāpēc tā brīdina: “Tie, kas to dara, nemantos Debesu valstību.” (1.Kor. 6:10; Gal. 5:21) Un draudze lūdz un apliecina: “Mūsu Kungs nāk; Āmen. Tiešām nāc, Kungs Jēzu!” (1.Kor. 16:22; Atkl. 22:20) Ar šādu lūgšanu noslēdzas Jāņa atklāsme un līdz ar to visa Jaunā Derība.

Tāda nu arvien ir draudzes dzīve gaidās ­ gan priecīgās, gan arī satrauktās, nereti arī pārbaudījumos un cīniņos lauzītās. Tādu cerību uztur un balsta apsolījums no pasludinājuma: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” (Mt. 5:8) Tādā dvēseles stāvoklī mēs sadzirdam arī Kunga mierinošo vārdu: “Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” (Jņ. 16:33) Tur arī sakņojas mūsu apliecinājums: “..un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli ­ mūsu ticība.” (1.Jņ.5:4) To visu mēs saņemam kā Dieva vārda uzrunu, kas aicina, lai mēs to atkārtotu, mutvārdiem. Tā nav nekāda triumfēšana. Jo pie tādas atziņas mēs nekad nevaram nākt paši savā pasaules pieredzē.

Par Kristus apsolījumu un kristiešu cerību: Sāncensis cerībai »