Kur pazudis viens no četriem LELB bīskapiem?

Vējiem un sniegiem spītējot arhibīskaps Jānis jau gadiem ilgi cenšas labot pagātnes “kļūdas” Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Jāatzīst, ka tas viņam diemžēl izdodas. Jā, diemžēl, jo e-fiziķis +Jāņa centienus neapsveic to zināmās specifikas dēļ. Tās gan ir e-firziķa personīgās domas.

Viens no tādiem centieniem bija LELB administratīvā reforma kontrreformācijas garā, lai atslogotu sevi draudžu ganu interesēs, un attaisotu savu “arhi” titulu. Viņš ar neizprati allaž sprieda par ulmaņlaiku LELB bīskapa arhošanu, tomēr nevis reformējās uz bīskapu, bet gan, sev kā kārtīgam arhibīskapam, sagādāja arī bīskapus, kuriem kalpot. Turklāt šiem bīskapiem bija jābūt konsekrētiem, lai viņš kļūtu kaut nedaudz par servus servorum Dei (kalpu Dieva kalpiem).

Sasniegtais viņu ļoti iepriecināja. Viņš biežāk sāka smaidīt, un panākumus, iespējams, nosvinēja kopā ar saviem draugiem – vārda brāli Jāni un inkvizitoru Stankeviču. Viņš visādi izpauda sasniegto un sarīkoja greznus konsekrācijas dievkalpojumus.

Bet pērnā gada sākumā Rīgas luterāņu arhidiecēzes konsekrētais bīskaps Guntars Dimants vienkārši pārtapa par ierindas mācītāju.

e-firziķim tā liekas tāda kā nekonsekvence, un jaunajos administratīvajos ruļļos ir kāda kļūda, ko, sīkāk neanalizējot, var noskaut par “neromisku” risinājumu. Nevar taču krāšņā Rīgas diacēze pēkšņi palikt bez gana!

Arī pats Dimants notikušo nekomentē. Un ko tur daudz komentēt.

Inkvizitora prātā, iespējams, jau agrāk pazibēja doma, ka uzticēt šādu “īpašo svaidījumu” sieviešu mīlētājiem ir +Jāņa avantūra. Lai arī romiski cepts, tomēr negaršos kā nākas.

e-firziķim dzīve māca, ka Dievs mēdz atpestīt no ļaunā, un pie šāda iznākuma var novest ne vien iespējamie disciplināri-teoloģiski iemesli, bet arī agrāk noklusētie amata nesēja teoloģiskie iebildumi pret amatu kā tādu. Ļoti smagas šķiet viņa zeltītās drānas. Iespējams, šoreiz disciplinārs iemesls, gluži vai ar varu piespieda pieņemt atkal un atkal atlikto lēmumu.

“Iespējams, iespējams, iespējams” mēs sakām, kamēr klusē tie, kas aicināti apliecināt.