Kultūras faktors

Protams, par kultu un kultūru mēs jau runājam visu laiku. Latīņu valodā ar vārdu cultus tiek apzīmēts dievkalpojums, tā norādot, kas ir ikvienas kultūras pamatā.

Luters Lielajā katehismā rakstīja:

Neviena tauta nav bijusi tik nekrietna, ka nebūtu ieviesusi un turējusi kādus dievkalpojumus.

Tikai problēma tāda, ka reliģija nav kaut kāds zobratiņš, ko var ievietot zobratiņu mehānismā, dēvētā par kultūru, vai arī izņemt no tā ārā. Gan reliģija, gan kultūra ir holistiskas. Tās ir atšķirīgs skatījums uz vienotu veselumu jeb iezīmē atšķirīgas tā aprises. Baznīca, protams, nedzīvo no reliģijas, bet no Evaņģēlija, un tā nebūt nav nodrāzta frāze, jo tā pilnībā izsaka kristietības mistēriju jeb mācību “visos punktos un paragrāfos”.

Iesākumā mēs varētu norādīt, ka kultūra savā ziņā ir kļuvusi par fetišu misijas jomā. Vai nav zīmīgi, ka, neraugoties uz Baznīcas izaugsmes kustības šķietamo “zinātniskumu”, aplamajos ieskatos par kultūru tā ir vienota ar arhaisko antropoloģiju (funkcionālismu). Viena no kļūdām ir

pārāk vienkāršots un ierobežots skatījums uz kultūru,

itin kā kultūra būtu trausla kā tīmeklis, ko saskarsme ar citām kultūrām var izpostīt, tāpēc tai ir nepieciešamas stingras robežas, lai tā spētu saglabāt savu autentiskumu. Šis ieskats ir cieši saistīts ar Baznīcas izaugsmes kustības “homogēnās vienības principu”, kas ir “ļaužu grupu” veidošanas pamatā.

Mūsdienu pārmērīgi gādīgā attieksme pret dažādu kultūru specifiku pati par sevi nav slikta, īpaši salīdzinājumā ar agrāko kolonizācijas laika vienaldzību, tomēr attiecībā uz šīs kultūras lietotājiem tā ir virspusēja un valdonīga. Tā, piemēram, daudziem ir radies priekšstats, ka tradicionālā luterāņu liturģija ir XVI gadsimta vācu kultūras sastāvdaļa, tāpēc tā būtu liekama muzejā, aizstājot to ar mūsdienīgāku un amerikāniskāku versiju. Mācītājs Endrjū Pfeifers no Adelaidas Luterāņu semināra šādu iedomu dēvē par mītu, paskaidrojot, ka

piemēram, Svētā Vakarēdiena dievkalpojuma veids pamatā nāk no agrīnās kristīgās baznīcas. Šī liturģija ir kā Rakstu kopsavilkums. Tās attīstībai iespējams izsekot no agrīnās kristīgās baznīcas līdz pat mūsdienām. Tāpēc mēs to spējam atpazīt arī citās tradicionālajās baznīcās – anglikāņu, katoļu, pareizticīgo…

Liturģija stāv pāri kultūrai. Dažādas tautas to ir lietojušas gadsimtiem ilgi, un tās īpatnējā gaisotne veidojusies neatšķetināmi sajaucoties daudzu tautu un vietu ietekmei, kuras tā ir svētījusi. Ikvienai jaunai kristīgai tautai vai valstij ir sava dāvana, ko pienest Jeruzalemei (Jes.60). Misionārs, iedibinādams kristīgo baznīcu tautās, kas to nav iepriekš pazinušas, dod līdzi arī liturģiju, un pirmām kārtām – Dieva vārda un Sakramenta dievkalpojumu. Viņš nevar sākt savu darbu, cerot, ka dievkalpojums radīsies pats no sevis nejaušu sakritību un vietējo apstākļu ietekmē, un uzskatot, ka vispirms jāķeras pie steidzamākiem uzdevumiem – evaņģelizācijas un katehēzes. Patiesībā nevar runāt par reāli eksistējošu kristīgo baznīcu, ja nenotiek regulāra pulcēšanās ap Dieva vārdu un Svēto Vakarēdienu, un tam ir nepieciešama liturģija.

Tā kā liturģija ir baznīcas ticības apliecība dievkalpojuma formā, tā ir tikpat nozīmīga kā katehēze. Tādējādi misionārs jaunajā baznīcā, vismaz tās sākumstadijā, dabiski iepotē tās baznīcas liturģiju, kura viņu ir sūtījusi.

Protams, to ir vieglāk pasacīt nekā izdarīt. Liturģijas tulkošanai dabiskā veidā vajadzētu iet roku rokā ar Svēto Rakstu tulkošanu. Vēl sarežģītāks varētu būt jautājums par mūziku. Ideālā gadījumā par modeli būtu izmantojama Rietumu baznīcas liturģija ar piemēroti adaptētiem gregoriāniskajiem dziedājumiem vai vienkāršu dziedāšanu; vai arī kāds no Austrumu baznīcas ritiem, piemēram, slāvu. (Stingri konfesionālā Evaņģēliski Luteriskā sinode misijas darbā Ukrainā izmanto Bizantijas liturģiju). Nekādā gadījumā nevajadzētu pieļaut, ka dievkalpojuma mūzikai ir jelkāda līdzība ar vietējos pagānisma kultos izmantoto.

Baznīca jau pirmajos gadsimtos apzināti noraidīja grieķu – romiešu oficiālās valsts reliģijas mūziku. Un tas ne mazākajā mērā nekavēja baznīcas misijas darbu, pat gluži otrādi.