Kristus kalpošana un kristiešu kalpošana

“Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” [Mt.20:28]

Šie mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdi ir atslēga izpratnei par visu kristīgo kalpošanu. Tieši Lieldienu laikā, kad mēs pārdomājam Tā Kunga nāvi un augšāmcelšanos, mums ir svarīgi paturēt acu priekšā arī kristīgās kalpošanas tēmu.

Pestīšana caur Jēzu Kristu ir atbrīvošana no gūsta, proti, no grēka, velna un nāves varas. Cik ļoti mēs visi esam sagūstīti, to mēs visskaidrāk pieredzam nāves neizbēgamībā, kam mēs visi nenovēršami ejam pretī. Bet Kristus kalpošana pastāv tanī, ka“.. Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem un ka Viņš ir aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem ..” [1.Kor.15:3-4] un: “Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” [Rom.6:23] Tikai ar Svēto Rakstu vārdiem ir iespējams pasacīt, ko Kristus ir izdarījis mūsu labā.

Pazīme mūsu gūstniecībai ir gan izbailes, gan pavadošā baiļu sajūta. Kurš gan nepazīst bailes no nāves, kuras gribam apspiest un no kurām vēlamies izbēgt? Tieši tāpēc pestīšanas būtību, jēgu nosaka tas, ka Viņš atsvabina “.. visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā” [Ebr.2:15]. To sakot, Jaunās Derības pirmtekstā ir domāta verdzība tiešā nozīmē, dzimtbūšana, tie, kuri ir savu kungu pilnīgs īpašums un kuriem pašiem tāpēc vairs nav nekādu tiesību.

Mēs visi dzīvojam no tā, ka Kristus kalpo mums. Visskaidrāk tas parādās dievkalpojumā. Par ko liecina arī pats nosaukums “dievkalpojums”, kas nozīmē, ka Dievs kalpo mums ar grēku piedošanu Jēzus Kristus Vārdā, ar vārdu, kurā Dievs runā uz mums, lai vadītu mūs pa pareizo ceļu, ar Kristību, kurā mēs tiekam uzņemti Kristus miesas kopībā, un ar Svēto Vakarēdienu, kurā Viņš mums sniedz līdzdalību Viņa miesā, kas cauri nāvei ir iegājusi mūžīgajā dzīvībā – “asinis, kas par tevi ir izlietas grēku piedošanai” [sal. Mt.26:28]. Kristus mums kalpo arī ar to, ka Viņš dzird un uzklausa mūsu slavas dziesmas, mūsu lūgšanas un aizlūgšanas. Tāpēc ir teikts: “Kalpojiet Tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm!” [Ps.100:2] Tad nu kalpojiet ar lūgšanām, pateicību un slavēšanu Tam, kas kalpo jums.

Kristus ir pārmainījis arī attiecības kunga un kalpa starpā, jo Viņš pats iztukšoja Savu dievišķību, “pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs, un, cilvēku kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei ..” [Fil.2:7] Un tāpēc Viņš var arī sacīt Saviem mācekļiem: “.. kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis” [Mt.20:26]. Grieķu oriģinālā “sulainis” nozīmē ne tikai “kalps”, bet vēl vairāk “vergs”, “dzimtcilvēks”. Tā arī apustulis Pāvils sevi vienmēr apzīmē“Kristus Jēzus kalps” [Rom.1:1], tātad Viņa vergs, dzimtcilvēks. Tā priekšnoteikums ir tas, ka caur Kristu mēs esam atbrīvoti no grēka un nāves varas. Tā mēs esam kļuvuši par Tā Kunga īpašumu, kas kalpo mums. Apustulis Pāvils, atrazdamies cietumā, priecīgi apliecina savu brīvību Kristū: “.. dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums” (Fil.1:21).

Kristus kalpošana mums nes noteiktas sekas mūsu dzīvē un mūsu attiecībās ar līdzcilvēkiem. Vispirms tas attiecas uz “draudzes kalpiem” – mācītājiem un evaņģēlistiem. Viņi nav kungi, nedz arī valdnieki, bet gan veic Kristus kalpošanu Viņa Vārdā. Viņa pilnvarā, sludinot Dieva vārdu, pārvaldot sakramentus un pasludinot grēku piedošanu. Tas ir pats Kristus, kas šeit runā, rīkojas un tātad kalpo: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani ..” [Lk.10:16] Tas ir pastorālās pilnvaras pamats un arī robeža.

Tādēļ mūsu dzīvē grēks vairs nav mūsu kungs, bet mēs esam padoti žēlastībai. Tā Vēstulē romiešiem 6. nodaļā Pāvils apraksta Kristības sekas, tajā mēs tiekam savienoti ar Kristu.

Taču tas, kurš pēc Kristības vēl grēko, rīkojas ne tikai pret to, kas aizliegts, bet arī pret savu jauno būtību, jo tagad mums dzīvība ir Kristū. Tas, kurš grēko, krīt atpakaļ grēka kalpībā [Rom;6:18].

Tāpēc mēs vienmēr no jauna tiekam aicināti atgriezties no grēkiem Kristībā, caur kuru mēs esam kļuvuši par jauniem cilvēkiem, atsvabināti no grēka, velna un nāves verdzības.

Jēdzienu minister, ministerium mēs pazīstam kā apzīmējumu politiskās varas īstenošanai. Tas ir latīņu ekvivalents atbilstošajam grieķu vārdam diakonos, diakonia, kas gandrīz visās mūsdienu valodās tiek lietots kā vārds kristīgas mīlestības darba raksturošanai, tāpēc nav vajadzības to tulkot. Bībeles valoda bieži ir iegājusi tautas valodā un to bagātinājusi. Kas gan būtu šī pasaule bez kristiešu kalpošanas, kuri, veicot mīlestības darbus, kalpo slimnīcās, veco ļaužu mītnēs, bāreņu namos un daudzās citās līdzīgās institūcijās? Šāda kalpošana uzskatāmi parāda, kā no Tā Kunga kalpošanas ir izaugusi mūsu kalpošana saviem tuvākajiem – slimiem, veciem, gūstekņiem, dzimteni zaudējušiem, mirstošiem.

Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka kristīgajai kalpošanai sākums un pamats ir Jēzū Kristū. Tāpēc katram kristietim ir diakonisks uzdevums pret saviem tuvākajiem. Tas iesākas jau ģimenē vīra un sievas attiecībās, kas veidotas pēc Kristus parauga mīlestībā un uzticībā [Ef.5:21–33]. Tas skar arī attiecības starp darba devēju un darba ņēmēju [Tit.2:1–10]. Kristīgā mīlestības kalpošana ir Dieva mīlestības auglis, kas pie mums ir nācis Viņa Dēlā Jēzū Kristū. Kristus nenāk pie mums priekšrakstos, programmās un prasībās, bet gan caur atjaunotu sirdi. Tie cilvēki, kuriem šādi ir tikušas atvērtas acis, redz savu tuvāko, kam ir jākalpo [Lk.10:25–37]. Un, kur tā notiek, tur šīs pasaules tumsā pēkšņi atspīd gaisma.

Tātad “kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam, kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi” [1.Pēt.4:10].