Kristīguma īstenošana
Viss, ko mums saka Svētie Raksti, uztverams to vārda pamatfunkcijā, kur runa nevar būt par to, ka sacītais interpretējams un aktualizējams saistībā ar kādu noteiktu, konkrētu situāciju.
Taisni otrādi – situācija draudzē interpretējama un tās garīgā aktualitāte caurskatāma apustuliskā pasludinājuma gaismā. To kā agrāk tā mūsdienās veic viens Gars.
Tādējādi hermeneitisko problēmu vietā, kas formulētas jautājumos par Rakstu vārdu, liekami pneimatiskie fenomeni, kurus draudzē atklāj Rakstu vārds. Konflikti kristietībā personu un virzienu starpā risināmi, meklējot pamatojumu pašā Kristū; tas ir tad, kad notiek atgriešanās – prāta mainīšanās un grēku nožēla.
Jēzus Kristus kā pamats draudzes garīgajā dzīvē nav tikai kaut kāds formulējums vai princips, vai kāda centrālā mācība – Viņš ir dzīvais Kungs, kurš ar savu Garu ik brīdi ir klātesošs, kura otro atnākšanu draudze gaida, lai taptu Viņa izglābta beigu tiesā. Ja atsakās no šī pamata, tad dzīvā Kunga sludināšana neizbēgami pārvēršas par kādu kristīgu ideoloģiju. Tad par dominējošo top kristīguma īstenošana ar tās ikreizējiem pārstāvjiem, un draudze ķildojas par uzskatu un programmu konkrētajām īstenošanas formām.
Pirmās korintiešu vēstules piemērs mums rāda arī to, ka šāds Kristus un draudzes pretstatījums nav teorētiski konstruējams; tas norisinās, kad notiek atgriešanās no kristīgā pie Kristus, un tur tas arī identificējams. Tas ir kristīgās ticības un Jēzus Kristus draudzes būtībā pamatots nosacījums teoloģiski atbildīgai baznīcas izvēlei.
Līdzīgās e-publikācijas