Kristīgās baznīcas raksturīgākās iezīmes

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, tieši tādēļ, ka kristīgā Baznīca ir visu patiesi ticīgo kopiena, tai ir raksturīgas vairākas nepārprotamas iezīmes.

Šīs iezīmes varētu klasificēt šādi:

• Baznīca ir neredzama. Tas izriet no apstākļa, ka pestījošā ticība, līdzeklis ar kura palīdzību cilvēks kļūst un paliek par Baznīcas locekli, ir cilvēkam neredzama (1.Ķēn.8:39; 19:18; Rom.11:3-5; Ap.d.1:24). Tomēr Baznīca ir neredzama vienīgi cilvēkiem un ne Dievam. Uz cilvēkiem attiecas Kristus vārdi (Lk.17:20-21); uz Dievu – Sv.Pāvila vārdi (2.Tim.2:19; sal. ar Jņ.10:14, 27-28).

  Tie, kuri apgalvo, ka Baznīca ir vai nu pilnīgi (pāvestieši), vai daļēji (mūsdienu luterāņu teologi) redzama, sagrauj biblisko Baznīcas koncepciju, padarot to par “ārēju varu, kuras pārziņā atrodas labie un ļaunie”, kurā ticīgie spēlē tikai vienu no vairāk vai mazāk svarīgām lomām.

  Reizēm mūsdienu luteriskie teologi runā par diviem Baznīcas aspektiem: redzamo aspektu: Dieva vārdu un sakramentiem, un neredzamo aspektu: Baznīcas patiesajiem locekļiem. Taču Baznīcas pazīmes pasniegt kā būtisku Baznīcas sastāvdaļu ir loģiski nepareizi. Jā, patiešām, Evaņģēlijs un sakramenti ir patiesas Baznīcas pazīmes, jo Baznīca nekad nav atrodama tur, kur to nav. Vēl vairāk, Evaņģēlijs un sakramenti ir arī līdzekļi, ar kuru palīdzību Baznīca tiek dibināta un uzturēta, jo bez žēlastības līdzekļiem nevar būt ticīgo (Jes.55:10 un turpm.; Rom.10:17; Mt.28:19-20; Mk.16:15-16). Taču saukt žēlastības līdzekļus par Baznīcas daļu vai pat par pašu Baznīcu ir absurds.

  Baznīca ir ticīgo kopība un, tā kā cilvēka ticība ir neredzama, tad mēs pamatoti sakām: Baznīca ir neredzama. Tādēļ ikviens, kurš apliecina kristīgo ticību un papildina savu apliecību ar kristīgu dzīves veidu, mums ir jāuzskata par patiesu Baznīcas locekli. Raksti nepārprotami aizliedz mēģināt pārliecināties par cilvēka ticību kādā citā veidā (1.Kor.4:5), jo vienīgi Dievam ir lemts pazīt savējos (2.Tim.2:19; Kol.3:3; 2.Kor.5:4-5). Pat ja mēs patiešām spētu identificēt Baznīcas dzīvos locekļus, svēto kopiena visā pilnībā mums tik un tā būtu neredzama; jo Kristus neatklās savas Baznīcas godību līdz pat pastarajai dienai (Mt.25:34; Kol.3:4; 1.Jņ.3:2).

  Atbildot uz katoļu iebildumu, ka Baznīca ir “tikpat redzama un taustāma cilvēku kopība, kā Romas iedzīvotāji, Gallijas karaļvalsts vai Venēcijas republika” (Belarmīns), un ka neredzamā Baznīca ir vienīgi “platoniska ideja” vai “iztēles auglis,” mēs apgalvojam, ka šī svēto biedrība ir tik reāla, ka Dievs pazīst visus tās locekļus un mīlestībā atzīst tos par saviem bērniem (2.Tim.2:19; Jņ.10:27-28), aizstāv savu Baznīcu no elles vārtiem (Mt.16:18), padara to par galveno savas dievišķās providences rūpju objektu (Rom.8:28; Mt.24:22-24) un, visbeidzot, uzņems to savā mūžīgajā godībā (Lk.12:32).

  Turpretī Romas baznīca nepavisam nav Kristus Baznīca, bet vienīgi cilvēku radīta organizācija, kura balstās uz cilvēku baušļiem (Mt.15:9), un kuru tur savās rokās krāpnieks, ko Raksti sauc par antikristu un pazušanas dēlu (2.Tes.2:3-4), tādēļ tā gan šajā pasaulē (Gal.5:4; 3:10), gan nākamajā (Gal.4:30) tiešām atrodas ārpus patiesās Baznīcas.

• Baznīca ir viena. Kristīgās Baznīcas vienība, kuru nepārprotami apliecina pats Kristus (Jņ.10:16), balstās tās vienotā ticībā vienīgajam Pestītājam (Ef.4:3-6), jo, tā kā Baznīca ir svēto biedrība, tad tā sastāv vienīgi no tiem, kuri, tic, ka viņi, pazuduši un nolādēti grēcinieki (Rom.3:23-24), tiekam pestīti vienīgi no žēlastības, ticībā Kristus pestījošajai nāvei (Rom.3:28). Tie, kuri neapliecina šādu kristīgu ticību, nav Baznīcas locekļi, bet atrodas ārpus tās (1.Jņ.2:23; 5:12; Gal.5:4; 3:10). Par patiesajiem Baznīcas locekļiem Sv. Pāvils saka: “Jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Gal.3:28), tādēļ mūsu dogmatiķu tēze – Visi kristieši ir vienprātībā par Evaņģēliju -patiešām ir pareiza.

• Baznīca ir svēta. Tas tā ir tādēļ, ka: 1) ticībā visi ticīgie iemanto Kristus pilnīgo taisnīgumu (ticībai pielīdzinātā [pieskaitītā] taisnība, Fil. 3:8-9) un 2) ticībā viņi dara svētus darbus (dzīves taisnība, Rom.6:14). Saskaņā ar pieskaitīto taisnību (attaisnošanu), ticīgie Dieva acīs ir pilnīgi; saskaņā ar savu dzīves taisnību, viņi paliek nepilnīgi visu savu dzīvi (Fil.3:12-16).

• Baznīca ir vispārēja jeb katoliska. Tas tā ir tādēļ, ka Baznīca sevī ietver visus ticīgos visos laikos un visās vietās (Ap.d.10:43; Jņ.8:56; Rom.4; Gal.3:6 un turpm.). Pat Vecajā Derībā Dieva svētie bija tādi vienīgi tādēļ, ka viņi ticēja Kristum Jēzum, solītajam pasaules Pestītājam (Rom.3:21-22; 4:3).

• Baznīca ir apustuliska. Tas tā ir tādēļ, ka visi patiesie Baznīcas locekļi līdz pat laiku beigām ticēs Kristum ar apustuļu atstātā vārda starpniecību (Jņ.17:20; Ap.d.2:42; Ef.2:20; Rom.16:17). ” Baznīca tiek saukta par apustulisku, jo tā patur apustuļu ticības mācību pilnībā un nesagrozīti” katoļi un episkopāļi saskata Baznīcas apustulisko raksturu “apustuliskajā sukcesijā;” taču šī mācība ir klajā pretrunā Rakstiem, jo tie neizdala atšķirības starp bīskapiem un prezbiteriem, vai vecajiem (Ap.d.20:17, 28; Tit.1:5-7). Turklāt Raksti piekodina visus kristiešus vairīties no tiem, kuru mācība atšķiras no svēto apustuļu mācības (Rom.16:17; Gal.1:6-8), pat ja tie apgalvo, ka viņiem piemīt apustuliska autoritāte (2.Kor.11:12-14; Gal.2:4 un turpm.; 2.Pēt.2:1-2).

• Ārpus Baznīcas nav pestīšanas. Visiem, kuri vēlas tikt pestīti, ir jābūt Kristus Baznīcas locekļiem. Pāvestieši šo aksiomu nepamatoti attiecina uz [Romas] antikrista baznīcu, par kuru mēs drīzāk varētu sacīt: tās baznīcas iekšienē nav pestīšanas, proti, ja RKB baznīcas locekļi patiešām tic tam, ko māca antikrists (Atkl.13:1-9; 14:8-12; 20:10). Aksioma Ārpus Baznīcas nav pestīšanas attiecas vienīgi uz Kristus Baznīcu, jo dzīvība un pestīšana ir vienīgi tiem, kuri tic Kristus Evaņģēlijam un šajā ticībā ir Baznīcas locekļi (Jņ.3:16-18, 36). Turpretī antikrista baznīcā pestīšana ir atkarīga no bauslības ievērošanas (Tridentas koncils, VI ses., 20. kan.), tādēļ tās locekļi ir pakļauti Dieva lāstam (Gal.3:10).