Kristīga ģimene

Kristīga ģimene daudzējādi līdzinās citām labām ģimenēm, kuras valda kārtība, sadraudzība un sadarbība. Tomēr kristīgās mājās vienmēr būs kaut kas vairāk, kāda viegli novērojama iezīme.

Sadraudzība starp vecākiem un bērniem balstās ticībā tam, ka Dievs ir mūsu debesu Tēvs, kas mūs radījis un vēlas vadīt mūsu dzīvi. Pamatiem, ko bērni apgūst ģimenē un praktiski izmanto dzīvē, var būt ārkārtīgi liela nozīme viņu pašu gaitās, kā arī pieredzē, ko viņi nodos tālāk nākamajām paaudzēm.

Kristīga ģimene neatšķiras no citām ģimenēm ar noteiktām prasībām pret bērniem, lai gan šis ieskats ir diezgan izplatīts nekristiešu vidū. Atšķirība ir šīs ģimenes locekļu savstarpēja sapratne, mīlestība un gatavība kalpot.

Ir vēl kāda atšķirība, kura norāda, no kā kristīgām ģimenēm jāizvairās. Tās nedrīkst kļūt autoritāras, piemēram, vecākiem izsakot skarbas, asas prasības vai pavēles. Ja kristīgām ģimenēm ir slikta reputācija, to var izskaidrot ar šādu skarbumu. Tāda gaisotne ģimenēs, izglītībā un apmācībā ir izkropļots kristietības attēls. Protams, visur ir vajadzīgi kaut kādi likumi (piemēram, desmit baušļi), kārtība, autoritāte un paklausība – arī kristīgās ģimenēs, taču atšķirība slēpjas šo principu īstenošanā. Kārtība, autoritāte un paklausība vienmēr iet roku rokā ar mīlestību, savstarpēju sapratni un vēlmi sadarboties.

Daudzās, īpaši kristīgajās, mājās un ģimenēs, kuras vēlas piedalīties dažādos pasākumos un kalpot apkārtējiem cilvēkiem un sabiedrībai, pastāv zināmi draudi, īpaši mūsdienās: tā ir iesaistīšanās tik daudzās lietās ārpus mājas, ka bērni bieži tiek atstāti novārtā. Pārsteidzoši, ka šajā kārdinājumā krīt arī kristieši, kuriem būtu īpaši labi jāapzinās atbildība par saviem bērniem. Acīmredzams pierādījums ir liecība, ko nākas dzirdēt no ļoti labā kristīgā ģimenē uzaugušiem cilvēkiem: “Mīlestībā pret apkārtējiem cilvēkiem mani vecāki tik ļoti rūpējās par viņiem, ka gandrīz aizmirsa par mani.”

Svētība pār kristīgu ģimeni

Ja minētos draudus novērš, pār katru kristīgu ģimeni noteikti nāk svētība, ko izjūt gan vecāki, gan bērni. Tā ietekmē arī nākamās paaudzes. Tas ir Dieva apsolījuma piepildījums, kas minēts baušļos: Dievs dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem , kas Viņu mīl un tur Viņa baušļus (2. Moz. 20:6).

“Tam vajadzētu mūs mudināt un likt mūsu sirdij kust priekā un mīlestībā pret tiem, kuri mums jāapgādā, lai mēs paceļam rokas un priecīgi pateicamies Dievam, kas mums devis šo apsolījumu, pēc kura mums būtu jāskrien vai līdz pasaules galam” (“Lielais katehisms”).