Kristieša dzīve ir neparasta

Pēc tam, kad esam redzējuši nepieciešamo sirdsprātu, lai pareizi lūgtu lūgumu “..neieved mūs kārdināšanā”, un uzlūkojuši kārdinājuma avotu, ielūkosimies mazliet vairāk paša lūguma vārdos, lai tos saprastu, mācītos un labi apgūtu.

Pirmkārt, mūsu Kungs liek saprast, ka Viņš māca mums tā lūgt tāpēc, ka mēs paši nespējam pretoties kārdinājumiem. Vēl skaidrāk tas kļūst no Kristus lūguma vārdiem. Viņš nesaka: “Palīdzi mums cīņā pret kārdinājumiem,” bet gan māca teikt: “Neieved mūs kārdināšanā.” Tas ir: “Ja Tu, Kungs, mūs ieved kārdināšanā, tad mēs krītam. Tāpēc izved laukā un nepamet mūs cīņā. Mums pašiem nav spēka, un mēs ejam bojā.”

Saprotam, ka lūguma jēga, saskaņā ar M. Lutera vārdiem, ir, lai Dievs sargātu un uzturētu mūs kārdinājumā. Taču Tas Kungs tam izvēlas tādus vārdus, ka mums tūlīt jāatzīst: ja Viņš mūs nodos kārdinātājam, mēs pazudīsim, tāpēc lūdzam: “Neieved kārdināšanā!” Turklāt mums par to ir jālūdz bez mitas, kā šeit skaidri pateikts, jo mēs paši sev palīdzēt nespējam.

Otrkārt, mums ne tikai pašiem pietrūkst spēka, bet mēs arī nevaram pēc patikas izmantot Viņa spēku, – tas ik dienu un stundu mums jāizlūdzas. Tu saki: “Jā, es zinu, ka man pietrūkst spēka.” Neliekuļo un nemaldini savu dvēseli! Tu nepavisam to nejūti un neapzinies. Ja tu patiešām to sajustu un apzinātos, ka tev pašam nav spēka un pats neko nespēj, tu drīz vien saņemtu palīdzību un nebūtu tik pārņemts pats ar sevi un savām pūlēm, jo šādas domas tevi allaž aizved prom no Tā Kunga. Citādi tu patiesi dzīvotu šajā Pāvila paradoksā: kad esmu vājš, tad esmu spēcīgs (2.Kor.12:10).

Nē, neviena lieta nav tik dziļi cauraudusi visu mūsu dabu kā vecā pašpaļāvība. Vai tiešām saproti, ka pats neko nespēj, bet esi pilnīgi atkarīgs no dievišķās žēlsirdības? Tāpēc tev vispirms nepieciešama sirds labprātība un paļāvība vienmēr lūgt un nepagurt. Turklāt tu pats apzinies savu atbildību par grēku izraisīšanu, par ko tev ticībā jālūdz pēc žēlastības.

Un, treškārt, tu zini: lai kā tev veiktos turpmākajā cīņā, tas viss ir padots Tā Kunga žēlastībai (2.Kor.12:9), tava dzīve noris Dievā un viss ir atkarīgs no Viņa. Vai tu vēl joprojām vēlies ticēt, ka tev pašam ir kāds spēks vai arī ka ir kāds brīdis, kad esi neatkarīgs no Dieva, kurš tev tūdaļ ir jāliek lietā? Ja tā ir, tad saņemies, esi stiprs un neraizējies! Kļūsti nopietns, sargies no grēka, esi modrs, ticīgs un tāds, kādam tev jābūt! Jā, topi tāds un tev nebūs jāgaužas, jāubago, jālūdz un jābūt atkarīgam no Tā Kunga!

Tomēr nē! Vēlreiz piemini, ka visos Svētajos Rakstos Dievs nekad nav solījis, ka mums pašiem būs spēks vai ka Dieva spēku mēs saņemsim tā, ka pēc tā vairs nebūs ik dienu jālūdz. Reiz Pēteris solīja Jēzum īpašu uzticību, taču Kungs viņam neļāva lolot nekādas ilūzijas par paša spēku, ko varētu lietot pēc saviem ieskatiem. Jau tās pašas dienas vakarā Tas Kungs pieļāva trīskāršu Pētera krišanu kārdinātāja valgos, pēc kuras viņš devās ārā un rūgti raudāja, saņemdams mācību, ka spēks nav viņa paša ziņā. Vēlāk Pēteris visu spēku piedēvēja tikai Jēzus Vārdam (Ap.d.3:6, 16).

Ak, cik gan neparasta ir kristieša dzīve! Šī dzīve ir krustā sista. Tiklīdz kristietis novirzās pa kreisi (grēkā), tas tiek pārmācīts. Tiklīdz tas novirzās pa labi (paštaisnībā, pašpaļāvībā), arī tad top pārmācīts. Viņa rokas ir caurdurtas – gan labā, gan kreisā. Tā viņam nākas pamatīgi apgūt, ka tikai Tas Kungs mums var būt visas lietas un tikai Viņš ir viss iekš visa, kā Viņš pats saka: “Es zvērēju pats pie Sevis, taisnība izgāja no Manas mutes un vārds, kas paliek nesatricināms, proti, ka Manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle! Vienīgi Tai Kungā – tā liecinās – ir pilnvērtīga taisnība un spēks..” (Jes.45:23-24).