Ko māca skudrlācis

Pēdējā laikā uzkrītoši bieži ir dzirdēts aicinājums -­ izgudrot, izveidot sevi no jauna. Ja tev nepatīk, kāds esi, to var labot! Tu vari kļūt, par ko vien vēlies! Radi pats savu realitāti! Maini savu tēlu, maini attieksmi! Viss ir iespējams! Tā skan šodien populārie saukļi.

Mums, kas vienmēr esam nemierā ar sevi, ļoti gribētos, lai tā būtu patiesība: kaut mēs varētu radīt savu ideālo es un izveidot ap sevi patīkamu un piemērotu realitāti. Tā, lūk, esot īstā evolūcija!

Vai esat dzirdējuši par to, ka cilvēks ir radies no pērtiķa? Jā, tā vismaz raksta vēstures un bioloģijas grāmatās. To sauc par evolūcijas teoriju. Ja ir taisnība, ka primitīvais pērtiķītis ir “radījis sev jaunu imidžu” un kļuvis par cilvēku, tad jau tiešām ¬ viss ir iespējams! Ja reiz ir noticis tik grandiozs evolūcijas lēciens, tad kāpēc gan cilvēks nevarētu radīt no sevis vēl ko diženāku?

Tagad zinātnieki ir gājuši vēl tālāk un izgudrojuši, ka pārvērtība ir bijusi vēl lielāka. Jūs noteikti esat bijuši zooloģiskajā dārzā un redzējuši skudrlāci. Izziņai: Skudrlācis ir nepilnzobju kārtas zīdītājdzīvnieks ar pagarinātu galvu un cauruļveidīgu purnu, garu un lipīgu mēli, kuru izmanto skudru un termītu ķeršanai. Šis dzīvnieks esot aktīvs galvenokārt naktīs.

Britu zinātnieki no Kembridžas universitātes ir izvirzījuši pārsteidzošu domu, ka cilvēks ir cēlies no skudrlāča. Jā, jūs izlasījāt pareizi – no skudrulāča! Protams, tas ir pretrunā ar viņu tautieša Čārlza Darvina slaveno hipotēzi, ka cilvēka priekšteči bijuši pērtiķi. Bet tas jau nekas, jo tagad atrasta vēl labāka hipotēze, kas sniedz pārliecinošākos pierādījumus un līdzības ar cilvēku. Izrādās, ka Āfrikas skudrlācis no visiem zīdītājiem hromosomu ziņā ir vistuvākais cilvēkam. Ieskatīsimies ciešāk šajos piemīlīgajos dzīvnieciņos, varbūt viņos saskatīsim savus senčus vai pat sevi!?

Jūs katrā ziņa esat uztvēruši manu ironisko attieksmi pret šo ideju. Protams ¬ es neticu ne šai, ne iepriekšējai zinātnieku izvirzītai domai par cilvēka izcelšanos. Es neticu evolūcijai. Tāpēc uzskatu, ka zinātnieki veltīgi šķiež savus spēkus, meklējot cilvēku senčus dzīvnieku vidū. Manuprāt, ticība šādām teorijām liecina par traģisku identitātes krīzi. Cilvēki nezina un nesaprot, kas viņi ir, un meklē savas saknes, pētot zvērus. Taču tas ir veltīgs meklējums.

Pat ja mēs saskatām līdzības starp cilvēku un dzīvniekiem un pat ja atrodam ļoti līdzīgas hromosomas, tas neko nepierāda, bet gan apliecina kādu citu lietu – ka mūs ir radījusi viena un tā pati Radītāja roka. Cilvēks tomēr ir ļoti atšķirīgs no dzīvniekiem. Cilvēks ir “radības kronis”, radīts “pēc Dieva tēla un līdzības”, radīts īpašām attiecībām ar Dieva. Tāda ir cilvēka izcelšanās un identitāte.

Tāpēc labāk neaizrauties ar evolūcijas un progresa idejām. Tās gan ir skaistas pasaciņas, ka cilvēks var kļūt, par ko vien vēlas, bet dzīvē tā nenotiek. Lielākās pārvērtības, kas var notikt cilvēka dzīvē, ir saistītas ar Dievu un ticību – kad cilvēks no Dieva ienaidnieka kļūst par Dieva draugu, kad no pasaules bērna tas kļūst par Dieva bērnu. Bet skudrlācis šai sakarā mums neko gudru nevar pateikt.