Ķēniņš ierodas Savā galvaspilsētā

Svētās nedēļas notikumiem ir sarežģīta sasaiste ar Vecās Derības pravietojumiem un jūdu mesiāniskajām gaidām. Daži aspekti evaņģēlijos tiešām parādās tikai kā mirklīgi momentuzņēmumi, bet salīdzinoši bagātīga vieta tiek ierādīta tam, kā Jēzus ceremoniāli ieradās Svētajā Pilsētā. Šī Jēzus pirmā atnākšana parādās visos evaņģēlijos. [Mt.21:1-11, Mk.11:1-10, Lk.19:29-44, Jņ.12:12-19] Jānis sniedz pārskatu par to, kā Jēzus arī kalpošanas iesākumā izdzina no Tempļa naudas mijējus.[Jņ.2:13-21] Nav iemesla apšaubīt Jāņa parādīto dubulto ainu, ne arī ticība tam noteikti ietver kādu “harmonizējošu akrobātiku”, kā ir ticis paziņots. Maleahija 3. nod. iesākums skaidri parāda, ka “drīz ieradīsies Savā namā Tas Kungs”. Rūpes par Tēva namu dabiski piederēja pie Jēzus mesiāniskās misijas.

Tempļa ārējais pagalms bija kļuvis par saduķeju priesteru tirgus vietu. Tur viņi pārdeva upurējamos jērus, vēršus un baložus. Naudas mijēji sēdēja pie galdiem un mainīja citzemju naudu pret savējo, kurai nebija attēlu vai tādu uzrakstu, kas norādītu uz elkiem. Tieši Tempļa dienvidrietumu stūrī bija plašs, ķēniņa Hēroda celts hipodroms, kurā notika zirgu sacīkstes. Ortodoksālie jūdi stingri nosodīja gan kliedzienus, kas atskanēja no hipodroma, gan tirgus darījumu kņadu, kas nonāca pat svētnīcas iekšienē. Marka evaņģēlijs mums sniedz kādu mazu detaļu; Jēzu sadusmoja tas, ka Templi izmantoja par caurbraucamu vietu, un tāpēc Viņš “neļāva nevienu lietu nest caur Templi”. Lūgšanu nams bija kļuvis par “slepkavu bedri” (Jes.56:7 un Jer.7:11), un pret tajā notiekošo pat priesteri izturējās iecietīgi.

Evaņģēlijos pārskats par Jēzus iejāšanu Jeruzālemē ietver elementus, kas saistīti ar Bībeles pravietojumiem, kur sajaucas gan prieks, gan bēdas. Jēzus ienāca pilsētā caur Betfagu – “vīģu namu” – un Betāniju – “nabadzības namu”. Izciliem gudrajiem bija vietējas nozīmes privilēģija piesavināties lietošanai jebkurus pieejamos transporta līdzekļus: viņiem tikai vajadzēja pateikt: “Rabīns to prasa!” Tāpat mācekļiem, ja jautātu ēzeļa īpašnieks, bija mācīts sacīt: “Tam Kungam to vajag!”

Kad Jēzus iejāja pilsētā uz necila ēzeļa, piepildījās Caharijas 9:9 pravietojums par “miermīlīgo” ķēniņu, kurš nāks, jādams “uz ēzeļa”. Rabīni šo pravietojumu bieži saistīja ar Jēkaba svētību no 1. Moz. 49, kas runā par valdītāju, kuram “tautas klausīs”. Viņš “savu ēzeli sies pie vīna koka” un mazgās tos “vīnogu asinīs”. Talmuds sapņus par ēzeli un vīnakoku saista ar Mesijas atnākšanu.[3]

Visdārgākās atmiņas, kas mācekļiem palika no Jēzus triumfālās ieiešanas, bija Ozianna psalms, kuru cilvēki dziedāja, izklājot uz ceļa drēbes un palmu lapas. Tas ir saistīts ar pravietojumu no Ps. 118:21-26.[4] Šis psalms bija jādzied Mesijam “pestīšanas laikā”. Ar to apsveica arī svētceļniekus, kas devās uz lielajiem svētkiem; kad “Ozianna, ak, Kungs, palīdzi!” tika dziedāts sienu iekšpusē, no ārpuses nāca atbilde: “Ozianna, ak, Kungs, lai labi izdodas!”; un atkal no sienām: “Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā!”, …un tad antifona atbilde: “Mēs raidām jums pretī savu svētību no Tā Kunga nama.” Tātad Mesijam bija jānāk, kamēr Templis vēl stāvēja.

Tālāk evaņģēlijs stāsta, kā, iesoļojot svētnīcā, bērni turpināja dziedāt: “Ozianna Dāvida Dēlam!”

Tomēr Jēzum svētku procesija nozīmēja ciešanu prelūdiju – Viņš raudāja! Un sacīja:

“Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. …Tavi ienaidnieki… tevi nopostīs… neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.”

Gan Miha, gan Jeremija jau bija pravietojuši, ka “Ciānu uzars kā tīrumu un Jeruzālemi pārvērtīs par drupu kaudzi…” [Mih.3:12, Jer.26:18], un tas burtiski piepildījās Jeruzālemes sagraušanā 70.g. p.Kr. un dumpī 132.-5.g. p.Kr., kad imperators Adriāns deva pavēli uzart Tempļa kalnu. Tad tā vietā tika uzbūvēts pagānu templis, un pilsētu nosauca Aelia Capitolina par godu valdniekam Aelius Hadrianus.[6]

Austrumos ir paraža pagodināt viesos ieradušos valdnieku, kad tas ierodas pilsētā, viņa priekšā izklājot dārgus audumus. Pirms tam tiek iztīrītas ielas un alejas, viņa rīcībā nodod visdārgāko pili, un viņu personīgi uzņem pilsētas “krējums”. Šeit mēs lasām par to, kā Jēzus “nāca pie Savējiem, bet tie Viņu neuzņēma” (Jāņa 1:11). Viņš nāca uz “Savu pilsētu” (ebr. îrô), jādams uz “Sava ēzeļa” (arī ebr. îrô). “Tas ir viņu augstprātības rezultāts“, saka rabīns Šmuels Ben Jitšaks, aplūkojot Jeremijas 13:17 aprakstu par Dievu, kas rūgti raud par Savas tautas “augstprātību”, “tāpēc Tora tiks atņemta viņiem un dota pagānu tautām.“[7] Tā kā Templis nebija iztīrīts, Jēzus to izdarīja pats. Tā ķēniņu Ķēniņš ienāca Savā galvaspilsētā.

Tomēr par Viņu tika piepildīts Ps. 118 pravietojums: tagad celtnieki šo “stūra akmeni” atmetīs, bet “vēlāk tas tiks likts kā stūrakmens, kas pierādīs, ka ir dārgā Dāvida sēkla un pamatu pamats… Tas nenotiks tūlīt, bet vispirms būs lielas ciešanas.”[8]

Ir nepareizi apsūdzēt izvēlēto tautu par ietiepību kā tādu, jo Dieva vārda priekšā “visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā”, vai runājam par rakstu mācītājiem un slēpto farizejismu Jēzus laikā vai mūsdienās. Dievišķo “nepieciešamību” vienmēr var redzēt pestīšanas plānā, ko grieķu Jaunajā Derībā atkārtoti izsaka ar dei – “vajag”, “nepieciešams”: “Cilvēka Dēlam daudz būs ciest!” [Rom.3:19, Mk.8:31]. Un nu via dolorosa tikai sākās.