Kas ir Toma evaņģēlijs?

Latvijas Bībeles biedrība 2014. gadā izdevusi Toma evaņģēliju, kas priekšvārdā nosaukts par Piekto evaņģēliju.

Proti, Jaunajā Derībā atrodamie raksti nebūt nav vienīgie, kas tapa pēc Kristus Debesbraukšanas. Pirmajos gadsimtos ir tapuši tūkstošiem dažādu darbu, kas mums, kā teikts Toma evaņģēlija priekšvārdā, palikuši “aiz kadra”, un līdz ar to atstāj neievērtu nozīmīgu Baznīcas vēstures daļu.

Pavisam mazais Toma evaņģēlijs, ko var uzrakstīt uz kādām deviņām A4 lapām, ir nezināma autora ezotērisks darbs, kas tapis otra gadsimta otrajā pusē Austurmsīrijā. Toma vārds ir izmantots, lai, visticamāk, dotu šim tekstam Jēzus mācekļa autoritāti. Mūsdienās tas ir viens no populārākajiem nekanoniskajiem evaņģēlijiem, kopš tā pilnā versija tika atrasta 1945.gadā Hag Hammadi, Ēģiptē.

Par Toma evaņģēlija popularitāti liecina, piemēram, Simona Gaterkola (Simon Gathercole), 2014. gadā izdotā grāmata „Toma evaņģēlijs – ievads un komentāri” (The Gospel of Thomas, Introduction and Commentary), kurai ir 724 lapaspuses, no kurām komentāri aizņem 432, bet bibliogrāfija 55 lapaspuses.

No pirmo gadsimtu teologu darbiem zināms par daudzu evaņģēliju eksistenci, ko varētu iedalīt trīs grupās:

• Pirmkārt, četri kanoniskie evaņģēliji, ko atrodam Jaunajā Derībā;
• Otrkārt, darbi, kuros bija daļēja Bībeles vēsts, bet vienlaikus ieviestas arī dažās jaunas mācības, kas bija pretrunā Dieva atklāsmei. Agrīnie teologi, apustuļu pēcteči, šīs mācības nosodīja, kā svešas Bībeles vēstij;
• Treškārt, gnostiķu evaņģēliji;

Lai gan par gnosticisma rašanos pagaidām vēl nav precīzu ziņu, tomēr Toma evaņģēliju ir jāpieskaita trešai grupai tā satura dēļ, kā to jau, piemēram, darīja Hippolīts 225.gadā savā Refutatio Omnium Haeresium (5.7.20-21) runājot par gnostiķu sektu – naseniem – saka, ka viņi ne tikai pamato savas mācības asīriešu un frīģiešu mistērijās, bet māca, ka debesu valstībai jābūt redzamai cilvēkā, par ko viņi skaidri runā evaņģēlijā, kas nosaukts par „Toma.”

Ap 234. gadu pēc Kristus Origēns piemin Toma evaņģēliju starp nepareizi mācošajiem sprediķos par Lūkas evaņģēliju. Vēlāk, to pašu pārliecību pauž Hieronīms, Ambrozijs, Bede, Eisebijs, Jeruzalemes Kirils u.c.

Helēna Pagels (Elaine Pagels), Prinstonas Universitātes reliģijas profesore, kura specializējās gnostiķu studijās, un pati ir gnostiķe, saka: „Šie atklājumi uzspridzina mītu par monolītu reliģiju un parāda, cik dažāda un fascinējoša bija agrīnā kristietība.” Bet šis apgalvojums nav nekas cits, kā centies pārliecināt cilvēkus, ka otrā gadsimta gnosticisms bija ne tikai kristietība, bet ortodoksai kristietībai līdzvērtīga kristietība, un ar to konkurējoša.

Ja arī nākas dzirdēt viedokli, ka Toma evaņģēlijs ir unikāls agrīnās kristietības literatūras paraugs, tad tomēr nevar piekrist, ka tas liecina par senu un izzudušu agrīnās kristietības formu. Gluži pretēji, tam nav nekāda sakara agrīno kristietību, ja nu vienīgi tik daudz, ka tas ir sagrozījis Kristus mācību.

Var sacīt, ka Toma evaņģēlijs ir no konteksta izrauti Jēzus vai Jēzum piedēvēti, dažāds izcelsmes, 114 izteikumi, kurus kāds, iespējams, privātai vai šauras grupas lietošanai, apkopojis, kādiem nekristīgiem garīgiem piedzīvojumiem. Šāda veida darbus pamatā sarakstīja gnostiķi, kas sekoja mācībai, kas bija nošķīrusies no kristietības.

Runājot par pašu tekstu, Roberts Vorstels, (Robert C. Worstell) norāda, ka teicieni nav jāinterpretē literāri, kā to dara ar Jaunās Derības tekstiem, bet simboliski, ka tas norādīts Toma evaņģēlija pirmajā teicienā. Pētniekam ir taisnība, jo pretējā gadījumā teksts ir vairāk kā dīvains, tomēr tas liecina ko būtiski par tekstu – teksts ir daudznozīmīgs, pārprotams un dažādi interpretējams, tādēļ arī nav izmantojams kristīgā draudzē.

Bez īpašām gnostiķu zināšanām un svaidījuma, lasītājs jau no pirmiem, Jēzum piedēvētiem, teicieniem pamanīs novirzes no ortodoksas kristietības, kaut arī daži teicieni ir ļoti ļoti līdzīgi Jaunā Derībā lasāmiem.

Profesors Kregs Evans (Craig A. Evans) norāda, ka Toma evaņģēlijs citē vai atsaucas uz vairāk nekā pusi Jaunās Derības rakstiem, ieskaitot Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus, Apustuļu darbus, Vēstuli romiešiem, 1. un 2. korintiešiem, Galatiešiem, Efeziešiem, Kolosiešiem, 1.Tesaloniķiešiem, 1.Timotejam, Ebrejiem, kā arī Atklāsmes grāmatu.

Neskaties uz to, Toma evaņģēlijs satur svešu mācību. Teicieni māca, ka pestīšana gūstama iegūstot īpašas zināšanas [Teicienies Nr.39], saprotot Jēzus vārdus [T1], un ar pievēršanos iekšējam [T70]. Cilvēkam jāiepazīst sevi, lai izglābtos [T3, T70] Dieva valstība ir iekšēja, un ir runa par daudz dieviem [T30]. Tiek paustas arī panteisma idejas [T77]. Dažās gnostiķu grupās sieviete tika uzskatīta par ļaunuma avotu. Arī fiziskais ķermenis ir slikts, bet garīgais labs. Tādēļ arī 114.teicienā, pat, ja tas nepauž nesaprotamu attieksmi pret sievietēm, kā daudzi uzskata, tad tomēr sieviete ir izmantota par simbolu kaut kam tādam, kas iet pazušanā, visticamāk, negnostiķiem.

Ja ir vēlēšanās, Toma evaņģēliju var lasīt un pārdomāt kā nekristīgu darbu, nepiedēvējot tam Jēzus vārdu autoritāti, bet nekādā gadījumā tas nevar saukties nedz par Piekto evaņģēliju, nedz par evaņģēliju vispār, nedz pretendēt uz vietu Bībeles kanonā vai kristīgās draudzes dzīvē.