Kāda ir pareiza mācība?
Dievs 2.Kor.7:9-10 apgalvo, ka tas, kā jūs saprotat Viņa mācību par atgriešanos no grēkiem, noteiks, vai jūs mūžību vadīsiet kopā ar Dievu debesīs vai ellē kopā ar velnu.
Kā redzams šajā tabulā, reformācijas izraisītie nemieri lika Luteram un viņa sekotājiem skaidri formulēt, kāda, pēc viņu pārliecības, ir Dieva mācība par atgriešanos no grēkiem.
Vai nu jūs to zināt, vai ne, tas, kas tika uzrakstīts un publiski apliecināts pirms 500 gadiem, aizvien vēl attiecas uz jums. Vai nu jūs esat dedzīgs kristietis, vai arī kūtrs ticībās lietās, ļoti iespējams, ka arī jūsu ieskati par Dieva mācību attiecībā uz atgriešanos no grēkiem būs saskaņā ar vienu no trim galvenajiem virzieniem, kas parādīti šajā tabulā.
| Attiecībā uz skumjām un nožēlu par grēkiem (2.Kor.2:7-9) trīs lielākie novirzieni kristietībā IR VIENISPRĀTIS! | Attiecībā uz to, kas seko grēku nožēlošanai, trīs lielākie novirzieni Rietumu kristietībā NAV VIENISPRĀTIS! |
KAS NO TĀ IZRIET! |
|
| Mārtiņš Luters un viņa sekotāji, pat būdami vajāšanās un nāves draudos, pauda savu Bībelē pamatoto izpratni par atgriešanos no grēkiem. | GRĒKI IR JĀNOŽĒLO | Pirms piecsimt gadiem visas Eiropas imperators Kārlis V lika luterāņiem pamatot savus ieskatus par galvenajām Bībeles mācībām. 1530.gada 25.jūnijā pirmie luteriskie kristieši saskaņā ar Bībeles mācību par atgriešanos no grēkiem deklarēja: “Pie īstas atgriešanās pieder šīs divas lietas: viena ir sirdssatriektība jeb grēkatziņas radītās sirdsapziņas mokas; otra ir ticība, kas tiek saņemta no Evaņģēlija jeb absolūcijas un kas tic, ka Kristus dēļ grēki ir piedoti; šī ticība nomierina sirdsapziņu un atsvabina no mokām”
Luterāņi māca, ka Dievs savas žēlastības dēļ tos attaisno, lai viņi varētu stāties Dieva priekšā. Dāvājot ticību, Dievs apklāj viņu grēkus ar nevainojamo Kristus taisnīgumu (2.Kor.5:21). Kaut arī luteriskie kristieši ir grēcinieki, Dievs Jēzus dēļ viņus pasludina par taisniem un nevainojamiem Viņa priekšā (Jņ.15:3; Rom.3:28; 5:1; Gal.2:16; 3:11, 24). |
Luterāņi līdz ar apustuli Pāvilu atzīst: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom.7:19). Tādējādi luteriskie kristieši apzinās, ka, lai cik ļoti viņi necenstos, viņu grēknožēla un atgriešanās nebūs pietiekami laba, lai stātos ar to Dieva priekšā un tiktu attaisnoti paši sava taisnīguma dēļ.
Vienlaikus viņiem Dieva dāvātajā ticībā ir “miers ar Dievu” (Rom.5:1). Šis miers nāk no tā, ka Svētais Gars pārliecina viņu sirdsapziņu par to, ka Dievs Kristus dēļ viņus pasludina par taisniem, svētiem un Dieva priekšā attaisnotiem, lai arī viņi joprojām ir grēcinieki (Rom.5:8-11; 2.Kor.5:21). |
| Romas katoļi | GRĒKI IR JĀNOŽĒLO | Atbildot uz luterāņu ticības apliecību, katoļu baznīcas vadītāji 1530. gadā imperatora priekšā pastāvēja uz to, ka attiecībā uz patiesu atgriešanos no grēkiem ar Jēzus pestījošo darbu vien nepietiek. Jaunākajā katoļu baznīcas katehismā, no vienas puses, gan teikts, ka “tie, kas iet pie gandarīšanas sakramenta, no Dieva žēlsirdības saņem piedošanu par pārkāpumiem, kas izdarīti pret Viņu..” (Katoliskās baznīcas katehisms, Rīgas Metropolijas kūrija, 2000, 369. lpp.) Savukārt no otras puses šajā katehismā teikts arī, ka “piedošana [Evaņģēlija pasludinājums] atbrīvo no grēka, bet neatbrīvo no visām grēka izraisītajām ļaunajām sekām. Atbrīvotam no grēka, grēciniekam vēl nepieciešams atgūt pilnīgu garīgo veselību. Viņam tātad jādara vēl kas vairāk, lai izlabotu savus grēkus: “jāgandara” pienācīgā veidā vai “jāizcieš” par saviem grēkiem. Šo gandarīšanu sauc arī par “uzlikto gandarījumu”” (Katoliskās baznīcas katehisms, 378.–379. lpp.).
Pareizticīgo baznīcas mācība attiecībā uz atgriešanos no grēkiem ir tāda pati kā katoļiem. |
Saskaņā ar jaunāko katoļu baznīcas katehismu grēciniekam, lai atjaunotu savu garīgo veselību, ir kaut kas jādara pašam – vajag “gandarīt” jeb samaksāt par saviem grēkiem. Un, tā kā katoļi tiek mācīti, ka viņiem savi grēki jāvērš par labu, viņi bieži vien dzīvo nedrošībā un šaubās par to, vai viņiem tiešām ir pilnīgi piedots.
Tas būtu tā, kā kad tiesnesis teiktu: “Tavs noziegums ir piedots, bet, lai vērstu lietas par labu, kaut kas tev vēl jāizdara.” Kristietībā tas nozīmē pateikt Jēzum: “Tu neesi pietiekami samaksājis par maniem grēkiem. Man arī no savas puses kaut kas jāpieliek, lai paveiktu to, ko Tu, Jēzu, neesi izdarījis līdz galam.” Citiem vārdiem sakot, – katoļu baznīca atsakās balstīt savu mācību tikai uz Jēzus vārdiem un to, ko Viņš izdarīja pie krusta, sacīdams: “Viss piepildīts!” (Jņ. 19:30). |
|
Protestantiskie fundamentālisti
Baznīcas, kuru ticības priekšstati veidojušies no Cvinglija, Kalvina, Veslija, Armīnija u.c. mācībām. |
GRĒKI IR JĀNOŽĒLO | Daudzas mūsdienu protestantisko fundamentālistu baznīcas apgalvo, ka tām nav nekādu ticības apliecību un tās nepieder nevienai konfesijai. Tomēr attiecībā uz mācību par atgriešanos no grēkiem tās deklarē pilnīgi noteiktu vienotu nostāju. Var sacīt, ka šīs baznīcas tomēr apliecina, ka Jēzus ir nomiris, maksājot par mūsu grēkiem. Savukārt, no otras puses, tās māca, ka vienīgi tad, ja jūs dzīvosiet svēti un tikumīgi, jūs varat pretendēt uz Kristus piedošanu. Tādējādi svētdarīšana (mūsu dzīve) tiek sajaukta ar taisnošanu (dzīvi, ko Jēzus dzīvoja mūsu dēļ), tādēļ tiek noliegts Dieva Evaņģēlijs par taisnošanu ticībā (Rom. 3:28; 5:1; Gal. 2:16; 3:11, 24). | Tā kā protestantiskais fundamentālisms māca, ka pestīšana atkarīga no tā, cik labi un svēti mēs dzīvojam, viņu dzīve ir nemitīga cīņa par garīgu augšupeju. No cilvēkiem nemitīgi tiek prasīta svēta, gara degsmes pilna dzīve visa mūža garumā. Šie fundamentālisti gan zina, ka Jēzus ir nomiris par viņu grēkiem, tomēr viņiem tiek mācīts, ka viņiem jādzīvo tā, lai tie būtu Viņa piedošanas cienīgi. Būtībā tādējādi tiek noraidīta Dieva mācība, ka cilvēks tiek taisnots vienīgi Dieva dāvātajā ticībā. 2. Kor. 5:21 Dievs pasludina, ka ar Viņa dāvāto atgriešanos no grēkiem visi, kas savus grēkus nožēlo, Viņa acīs tiek pasludināti par taisniem, kaut arī tie ir grēcinieki, kuri aizvien vēl cīnās ar grēkiem. Citiem vārdiem sakot, protestantisko fundamentālistu ieskati atbilst tāda tiesneša rīcībai, kurš atbrīvo cietumnieku ar piebildi, ka viņš ir brīvs tikai tādā gadījumā, ja turpmāk dzīvos nevainojami un svēti. Šāds cietumnieks būtu nevis pilnīgi, bet tikai nosacīti brīvs un spiests dzīvot pastāvīgās šaubās un nedrošībā, bez svētīgās pārliecības, kas izteikta Rom. 5:1. |
Ieskaties