Kā pasaulīgās varas iestādes var palīdzēt laulībai

Esam atklājuši, ka pasaulīgās sabiedrības interesēs ir atbalstīt laulību un mudināt ļaudis nevis vienkārši dzīvot kopā, bet salaulāties. Tā sabiedrība var palīdzēt gan vecākiem, gan jaunajiem pāriem un tajā pašā laikā pati gūt labumu.

Pasaulīgajai sabiedrībai nevajadzētu sīki izstrādāt mācību par laulību vai mēģināt to iekļaut likumos. Pašu pilsoņu, filozofijas virzienu, baznīcu, reliģiju utt. ziņā ir veidot viedokli par laulību un sekot savai pārliecībai šajā jomā. Šādi jārīkojas īpaši tajā gadījumā, ja iedzīvotāju vidū ir grupējumi ar atšķirīgiem reliģiskajiem vai citiem uzskatiem. Tā kā pasaulīgās varas iestādes nedrīkst dot priekšroku kādiem konkrētiem uzskatiem vai uzsvērt vienus un nopelt citus uzskatus, šo principu attiecinot arī uz nereliģiskām organizācijām, tām jāatvēl iedzīvotājiem pilnīga uzskatu un to realizēšanas brīvība, ar noteikumu, ka šo uzskatu praktiskā darbība neierobežo citu grupējumu tiesības un netraucē sabiedrības tiesības un kārtību. Tātad kopīgi varam atzīt un secināt, ka laulības iestādījums ir vajadzīgs un tas jāaizsargā mūsu visu labklājības labad.

Ir daži pamatlikumi, kurus atzīst gandrīz visas reliģijas un filozofijas un kuri pamatojas uz pieklājības normām un veselo saprātu. Visām pasaulīgajām varas iestādēm šie likumi jātur cieņā. Tie attiecas uz godīgumu un uzticību – līdz ar to arī uz laulības zvēresta turēšanu -, uz bērnu aizsardzību un labklājību, viņu audzināšanu un izglītošanu, uz cilvēka personības neaizskaramību un dzīvesbiedru attieksmi vienam pret otru laulības dzīvē. Likumi attiecas arī uz īpašuma, mantojuma u. tml. lietām. Mūsdienās daudzus no šiem jautājumiem lielākā vai mazākā mērā regulē starptautiskie nolīgumi.

Tomēr pilnīgu vienotību tajos nevar panākt – līdz tam vēl ir tālu. Dažās valstīs pēc senas tradīcijas joprojām atzīst poligāmiju. Ir valstis, kurās vīram joprojām ir atļauts sodīt savu sievu (sievas) ar miesassodu, par kuru šādos gadījumos var atrast sīkus norādījumus (vai ieteikumus) valsts likumos, kamēr pretēji gadījumi, kuros sieva sodītu vīru, tikpat kā nav novērojami. Ja mēs nevaram atbrīvoties no šīm lietām ar starptautisku nolīgumu palīdzību, varas iestādēm jāveicina vismaz godīgums, uzticība, lojalitāte un pieklājības normas. Ir kāda sabiedrības dzīves joma, kurā pasaulīgajām varas iestādēm noteikti jādod pozitīvs ieguldījums: jāaizkavē tādu spēki, kas sistemātiski ekspluatē bērnus un jauniešus, tā noārdot tikumības un pieklājības normu izjūtu un veicinot laulības kā sabiedrību veidojoša iestādījuma sabrukšanu.

Ir divas konkrētas problēmas, kas jāpiemin saistībā ar pasaulīgajām varas iestādēm un to attieksmi pret laulību. Pirmā ir laulības šķiršana. Tā ir tik sarežģīta un dažādās valstīs tik atšķirīga problēma, ka šeit to pilnībā nevarēsim apskatīt. Tāpēc īsumā pateiksim vienīgi to, ka neviena pasaulīgā varas iestāde nekad nedrīkst veicināt laulības šķiršanu, lai risinātu laulības dzīves vai sociālos sarežģījumus, vienalga, vai tas tiek darīts ar izglītības vai finansu sistēmas palīdzību. Gluži otrādi, pasaulīgajām varas iestādēm jāizveido palīdzības sistēma, kuras ietvaros konsultanti un padomdošanas iestādes var palīdzēt visām grūtībās nokļuvušajām ģimenēm un laulāto pāriem, atrisinot viņu problēmas bez laulības šķiršanas.

Ir vismaz trīs skaidri redzami iemesli, lai spertu šādus soļus. Dažās valstīs 20, 30 vai pat 40 procenti laulību nonāk līdz to šķiršanai pāris gadu laikā; dažās pilsētās līdz pat 40 procentiem dzīvesvietu apdzīvo viens vienīgs pilsonis vai arī viens pieaugušais ar vienu, diviem vai vairāk bērniem. Lielais šo pieaugušo vairums ir šķirteņi, kas šķīrušies pat vairākas reizes. Trešo iemeslu viegli izsecināt: par ļoti daudziem bērniem un jauniešiem jārūpējas sociālajām un labklājības iestādēm, jo šie bērni nāk no nelabvēlīgiem apstākļiem, šķirtajām ģimenēm, ielu bandām, ir pievērsušies sliktam dzīvesveidam vai kriminālajai pasaulei, utt.

Cita problēma, kas saistīta ar laulību, attiecas uz laulības likumdošanu. Daudzās valstīs ir radušās pretrunas starp pasaulīgajām iestādēm un baznīcu (un līdzīgām organizācijām). Ja kaut kas tāds notiek, vainīgas var būt abas puses. Iespējams, viena puse nav sapratusi otras puses, bet varbūt arī savējos uzdevumus un darbības robežas. Tā kā laulība ir arī pasaulīgs iestādījums, tā jāiekļauj pasaulīgajā likumdošanā.

Tāpēc pasaulīgajai sabiedrībai ir tiesības radīt likumus par laulību, arī noteikt, kā jāveic oficiāla laulību ceremonija un kādas tiesības un pienākumus sevī ietver oficiāla laulība. Sabiedrība var taisnīgi pieprasīt, lai visas laulību ceremonijas veiktu attiecīgu sabiedrisko jeb valsts ierēdņu klātbūtnē. Nav iemesla šos likumus apstrīdēt, ja tie ir taisnīgi un saprātīgi. No otras puses, nav nepieciešams likumus sastādīt tieši šādā veidā. Likumdošana var arī pieļaut vienu vai vairākas citas iespējas, piemēram, noslēgt oficiāli atzītu laulību gan jau minētajā veidā, gan arī reliģiskā organizācijā.

Abas laulības būs vienādi likumīgas. Cita iespēja var būt šāda: pasaulīgā sabiedrība atļauj baznīcām un citām reliģiskām iestādēm bez oficiālās ceremonijas valsts ierēdņa klātbūtnē noturēt vēl vienu, no oficiālās atšķirīgu ceremoniju, ar kuru var paust reliģiskos un ētiskos uzskatus par laulību. Ja valsts iestādes to neatļauj, tās noteikti pārkāpj cilvēktiesības. Tur, kur kristīgajai baznīcai vai līdzīgām organizācijām nav šādu tiesību, tās bez aizspriedumiem jāpieprasa visstingrākajā veidā, lūdzot arī sabiedrībai palīdzēt panākt baznīcas locekļu personīgo un reliģisko tiesību ievērošanu.