Jēzus un samariete

Labi pazīstamais rakstnieks Valters Trobišs padoma došanā saskata piecus atšķirīgus aspektus: ievads, diskusijas uzsākšana, sarunas biedra vājo vietu uztveršana, pārliecināšana par grēku un, galu galā, viņa atbrīvošana. Dot padomus nozīmē identificēt problēmu un pat izsist padoma lūdzēju no sliedēm jeb iztraucēt.

Jāņa evaņģēlija ceturtā nodaļa mums stāsta, kā Jēzus apstājās Samarijas pilsētā Ziharā pie Jēkaba akas. Viņš ir noguris no ceļošanas un apsēžas pie akas. Ir jau pusdienas laiks, “ap sesto stundu”. Austrumu sievietes iet uz aku agri no rīta vai vakarā, bet nu sieviete nāk pēc ūdens viskarstākajā dienas laikā. Jēzus uztver viņas problēmu un it kā garāmejot saka: “Dod Man dzert!” Te mēs redzam Jēzus lēnprātīgo ievadu, pēc tam vārdu pa vārdam izvelkot visu sievietes samudžinātās dzīves jucekli.

Jūdi nicināja samariešus. Kopš seniem laikiem viņi tos uzskatīja par nodevējiem, jo reiz samarieši, ievesta jaukta rase, Persijas ķēniņam paziņoja par jūdu centieniem uz neatkarību (Ez. 4 un 2.Ķēn.17:23-27). Pat pilsētas nosaukums Zihara bieži tika sagrozīts par shikhor vai shekher, citiem vārdiem sakot, perēklis “dzērājiem” un “meļiem”. Patiešām, Jesajas 28:1 runā par samariešiem kā “Efraima dzērājiem”, par “vīstošo puķu vainagu vīna apreibināto galvā”. Sieviete pēc Jēzus apģērba un drēbju stūru pušķiem pazīst, ka Viņš ir jūds (4.Moz. 15:38). Nav brīnums, ka tagad viņa jautā: “Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jēzus bija pateicis tikai dažus vārdus, bet ar to pietika, lai izraisītu pārsteigumu, jo jūdiem bija pilnīgi aizliegts saieties ar samariešiem.

Nu Jēzus uzsāk pamatīgu diskusiju: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, – tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.” Sieviete ir samulsināta, jo Jēzum nav nekā, ar ko izvilkt ūdeni, un aka ir vairāk nekā 20 metrus dziļa – kā tad šis svešinieks var viņai iedot dzīvo ūdeni? Vispār austrumos par “dzīvo ūdeni” sauc tikai avota ūdeni. “Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis?” viņa jautā.

Jēzus turpina rosināt viņas ziņkāri. “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens,” Viņš sāk, “atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai”. Vai kāds varētu izdibināt šo Jēzus vārdu dziļumus? Sievietei sāk rasties nojausma, par ko Viņš runā. “Kungs”, viņa lūdz, “dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt”. Varbūt tieši slāpes pēc dzīves iedzina sievieti strupceļā tiktāl, ka viņa bija spiesta dziļā kaunā lavīties uz aku kā zagle.

Tajā brīdī Jēzus viņu iedzen strupceļā ar pašas vārdiem un lēnprātīgi parāda tās vainu: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” Viņa ir spiesta atbildēt: “Man nav vīra”. Jēzus tai saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.”

Sieviete joprojām mēģina izlocīties brīvībā un pavērš sarunu uz ārējiem reliģiskiem jautājumiem. Tieši tā mēs bieži rīkojamies, kad patiesība sāk dedzināt. “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis”, viņa saka. “Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.” Jēzus atbild, ka svarīgi ir pielūgt “garā un patiesībā”. Sieviete sāk aptvert, ar ko runā, un saka: “Es zinu, ka jānāk Mesijam, kas saukts Kristus. Kad Viņš nāks, Tas mums visu izstāstīs.” Tad Jēzus paziņo: “Es tas esmu, kas ar tevi runā!”

Ir aizraujoši novērot, kā samariete iekšēji pārdzīvoja šo garīgo izjautāšanu. Viņa zināja par notikumu ar Jēkabu. Viņa zināja, ka samarieši gaida “To, kas nāks” – Tahib, un zināja šā vārda ebreju un grieķu ekvivalentus “Mesija” un “Kristus”. Varbūt viņa bija dzirdējusi kādu runājam par tolaik augstu vērtēto rakstu avotu “Enoha grāmatu“, kurā par Kristu ir teikts, ka “viņš atklās slepenās lietas, neviens nevar runāt ar viņu“. “Viņa mutē būs dzirdama visa slepenā gudrība” (49:1 un 51:3).

Sieviete zināja arī sava laika morāles normas, kas arī bija pamatīgs iemesls bēgšanai no citiem. Jūdu priekšraksti sievietei vīra nāves gadījumā atļāva precēties divreiz, lielākais, trīsreiz. Visas ārpuslaulības attiecības bija aizliegtas. Evaņģēlijs mums nestāsta, vai Jēzus viņai pasludināja grēku piedošanu, bet Viņa attieksme bez vārdiem atklāja līdzjūtību pret sievietes problēmu. Tā viņai radās iespēja atkal atrast savu cilvēcisko vērtību, un satraukumā, steigdamās uz pilsētu, ūdens trauku viņa atstāja pie akas.

Ecehiēla grāmatā mēs trīsreiz lasām, ka cilvēkiem “pašiem riebsies tas ļaunums, ko tie nodarījuši” (6:9, 20:43 un 36:31). Samariete bija zaudējusi pašcieņu, kas var novest līdz aiziešanai no cilvēku sabiedrības, pat līdz pašnāvībai. Bet nu tā pati sieviete visiem pilsētā stāstīja: “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?” Mēs varam iztēloties pilsētas tenkotāju pārsteigumu; viņi zināja, kāpēc tā bija izdzīta no viņu vidus. Tomēr daudzi samarieši sāka ticēt Viņam, “jo viņa apliecināja: Viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi”. Jēzus palika pilsētā divas dienas; “tad vēl daudz vairāk,” kā Jānis mums stāsta, “kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ un sacīja sievai: “Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir pasaules Pestītājs.”

Šai mazajā esejā mēs esam “izsvēruši” Jēzus delikāto pieeju cilvēkam, kuram ir vajadzīga iekšējā dziedināšana. Viņš izmantoja “pārsteiguma metodi”, bet Savu objektu nenolika pie sienas. Ārsti ir parādījuši, ka, ja cilvēkam, kam ir rūpes, palīdz atrast viņa dzīves sāpīgo punktu, atbrīvošana notiks gandrīz vai pati no sevis ar gluži eksplozīvu spēku, “atvēršanās uz debesīm”. Samariete atrada Jēzū ūdens avotu, kas izšļācās uz mūžīgo dzīvību. Tā bija viņas dzīves atvēršanās.