Jēzus sirds ir Dieva sirds

“Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu.” (Kol.1:9)

Svētais Pāvils uzrunā kolosiešus tā, it kā viņu zināšanas par Dievu viņiem būtu tikko uzausušas un tikai tagad viņi varētu tajās pieaugt. Cilvēka dabiskās zināšanas par Dievu ir tik ļoti aptumšojušās grēka, šaubu, nenoteiktības un maldīgu priekšstatu dēļ, ka tās nespēj dot viņam mieru vai novest pie pestīšanas. Savā sākotnējā stāvoklī Dievs cilvēkam bija kā skaidra bilde, bet tagad grēks ir sabojājis šo bildi tiktāl, ka viņš var redzēt vairs tikai Dieva pēdu nospiedumus. Pagāni, kuriem nebija tiešas atklāsmes par Dievu, ar savām dabiskajām zināšanām spēja nonākt tikai līdz tādam līmenim, ka viņi saprata, ka ir jābūt visgudrai, labai un taisnīgai Augstākajai būtnei, kas ir visa universa aizsācējs un valdnieks, attiecībā uz kuru viņiem ir pienākums To pielūgt pilnīgā taisnībā. Tomēr viņi precīzi nezināja, kas ir Dievs un kā Viņš izturas pret cilvēci. Viņi zināja, ka viņiem ir jākalpo Viņam un jādzīvo taisnu dzīvi, taču viņu sirdsapziņa viņiem teica, ka viņi patiesībā nekalpo Dievam un nav tik taisni, kā vajadzētu būt. Viņi zināja, ka Dievs ir labs, bet viņiem bija arī zināšanas par savu vainu, un viņiem nebija ne jausmas, kā varētu ar Viņu samierināties. Tamdēļ ko gan šīs zināšanas viņiem deva?!

Tādējādi dabiskās zināšanas par Dievu ir ierobežotas zināšanas, un Viņa patieso būtību nebūtu bijis iespējams iepazīt, ja Viņš Pats nebūtu izkāpis no savas nepieejamās gaismas un nebūtu atklājies cilvēkam. Jo tad Viņš visiem cilvēkiem būtu palicis nezināms Dievs, un visi pasaules filosofi būtu veltīgi cīnījušies, lai noskaidrotu, kas Viņš ir.

Bet lūk! Dievs mūs nav atstājis bāreņus. Viņš patiešām ir mums atklājies, nevis tikai uzaudzinot praviešus, apgaismojot tos ar Savu Svēto Garu un sūtot tos sludināt Viņa Vārdu un Viņa būtības un gribas noslēpumus. Vēl vairāk! Viņš pats kļuva par cilvēku, parādījās uz zemes un nomira par visiem cilvēkiem. Kristū cilvēkiem ir atklāti visas mūžības noslēpumi un paša Dieva sirds griba. Jo Kristū mēs redzam to, ko Dievs no mūžības ir lēmis cilvēces glābšanai. Tagad neviens nevar bezcerīgi čīkstēt: “Ak, kaut es zinātu, kā Dievs ir noskaņots pret mani! Ak, kaut es zinātu, kāds ir Dieva lēmums attiecībā uz mani!” Tagad katram cilvēkam ir iespējams atbildēt šādi: “Ja vēlies uzzināt Dieva sirdi un gribu pret tevi, paskaties uz Kristu silītē, uz Kristu grēcinieku pulkā, kas Viņu ieskauj, uz Kristu Ģetzemanē un pie krusta. Tur tu vari izlasīt visu par Dieva sirdi kā atvērtā grāmatā. Jo, kas redz Kristu, tas redz arī Dievu Tēvu. Kā tu pie Kristus neatrodi neko citu kā tikai laipnību, mīlestību un žēlastību, tāpat tu vari būt pārliecināts, ka to visu atradīsi pie Tēva. Kristus aicina visus grēciniekus pie sevis, un Viņš tos nenosoda, bet gan piedod viņiem viņu grēkus. Un tāpat dara arī Dievs. Arī Viņš vēlas par jums apžēloties. Kristus vēlas jūs uzņemt Savā Debesu valstībā un tāpat to dara Tēvs. Lai uzzinātu Dieva sirds nostāju, jums tikai jāpaskatās, kā Kristus ir noskaņots pret jums. Viņa žēlastība ir Dieva žēlsirdības atspulgs. Tēva līdzjūtība atspoguļojas Kristus asarās par grēcinieku posta stāvokli. Kristus asinis, kas lija pasaules izpirkšanai, nomazgāja Dieva dusmas, lai Viņš varētu pasludināt: “Es esmu samierināts ar cilvēkiem!”

Tieši uz šīm zināšanām par Dievu un Viņa gribu atsaucas svētais Pāvils, mūsu tekstā paziņodams, ka viņš pastāvīgi lūdz Dievu, lai kolosieši būtu bagātīgi apveltīti ar visa veida garīgu gudrību un atziņu. Tā ir Dieva zināšana un pazīšana Kristū.