Jēzus Savas mācības par pēdējām dienām gaismā

Mēs varbūt nevaram izprast Jēzus dzīvi un mācību, ja neatzīstam, ko Viņš ir sacījis par pēdējām dienām un Savu otro atnākšanu. Bībelē eshatoloģija – “beigu laiku” zinātne” – neierobežojas ar pēdējo dienu vēsturiskā haosa aplūkošanu. Grieķu vārds eschaton ietver visu, kas ir saistīts ar “beigām”: cilvēces galīgo vēsturisko krīzi, indivīda nāvi, elli, Kristus otro atnākšanu, Bībelē pieminēto iespējamo tūkstošgadu valstību, pēdējo tiesu un mūsu vietu debesīs. Šo visaptverošo mērogu nevajadzētu sašaurināt.

Visai Jēzus sludināšanai ir eshatoloģisks vadmotīvs. Uzruna “Cilvēka Dēls”, kuru Viņš attiecināja uz Sevi, vienmēr norāda uz Viņa otro atnākšanu “padebešos”. Savā mācībā un līdzībās Viņš daudz runāja par “Debesu valstību” un “Dieva valstību”. Mums šai dzīvē vajag sagādāt “naudas makus, kas nepaliek veci,” un vairāk par visu jāpriecājas, ka mūsu vārdi ir ierakstīti debesīs. Ja kāds atzīst Jēzu šajā pasaulē, Jēzus viņu reiz atzīs Sava Tēva priekšā. Jēzus “valstība” nav no šīs pasaules.

Teologi visumā ir pieņēmuši negatīvu attieksmi pret šo eshatoloģisko uzstājību, pat šaubīdamies, vai tā nāk no paša Jēzus. Tiesa, daži, kā Alberts Šveicers, ir redzējuši eshatoloģisku nokrāsu visā Jēzus mācībā. Tomēr Šveicers domāja, ka pie krusta Jēzus saprata, ka Savā domāšanā ir kļūdījies. Kāds somu teologs var arī sacīt, ka pēc tam, kad ir aizritējuši divi tūkstoši gadu, viņš vairs nevar ticēt “kristiešu balstiem”, kas ir saistīti ar Kristus atgriešanos. No otras puses, tiek atzīta pašas eshatoloģijas centrālā nozīme. Un tā iepriekšminētais teologs paziņo:

“Es varētu apgalvot, ka teoloģija vēl ne tuvu nav pietiekami nopietni nodarbojusies ar Jēzus eshatoloģijas jautājumu, uz kā pamata kļūtu saprotams viss Viņa sacītais. It īpaši problēmas, ko izraisīja fakts, ka Dieva valstība nenāca Jēzus paredzētajā veidā, somu teoloģija līdz šim ir pilnīgi ignorējusi.”

Kopumā eshatoloģiskā perspektīva un otrā atnākšana faktiski ir tik stingri noenkurotas visā Jēzus sludināšanā, ka ir vajadzīga drosme, lai pasludinātu, ka Dieva valstība nenāca tādā veidā, kā Viņš bija paredzējis. Šveicers secina, ka Jēzus “kļūdījās”, bet te nu ir labs iemesls ieskatīties, vai tiešām varēja būt citādi nekā ir. Pēteris savā vēstulē saka, ka “pēdējās dienās nāks nikni smējēji… un sacīs: kur paliek Viņa apsolītā atnākšana?” Arī jūdu zinātnieki ir pieņēmuši negatīvu attieksmi pret “pēdējām dienām”, jo viņiem šī frāze norāda uz Mesijas atnākšanu. Tāpēc ir “aizliegts aprēķināt beigu dienas”, un “tās jau ir piepildītas”. Tādi aprēķini “neved uz Dieva bijāšanu vai mīlestību”, saka RaMBaM.

Tomēr mūsu dienās un mūsu laikmetā mēs stāvam jauna izaicinājuma priekšā. Zināšanu gaismā, ko it īpaši sniedza Nāves jūras pergamenti, atklājas, ka mesiāniskā cerība otrā Tempļa laikā guva varenu eshatoloģisko lādiņu. Saskaņā ar to, “Israēlam apslēptajām lietām” nevajadzētu palikt apslēptām “aiz bailēm no atkrišanas”. Un tā sekos dažas piezīmes par šiem sāpīgajiem jautājumiem.