Jēzus apcietināšana Ģetzemanē

Ceturtdienas vakara svinības turpinājās vēl pēc pusnakts. Mācekļi un, visticamāk, arī Jēzus, bija labi paēduši. Kā grupas vadītājam Viņam vajadzēja atbildēt uz daudziem jautājumiem, un Viņš teica garu atvadu runu (no Jāņa 13. nodaļas beigām līdz 17. nodaļai). Viņš runāja par Svētā Gara darbu mācekļos, par nākotnes vajāšanām un ticīgo iekšējo drošību, noslēdzot ar lūgšanu par Sevi un Saviem sekotājiem. Visi noteikti bija ļoti noguruši, kad bālā mēness gaismā gāja no Ciānas kalna uz esēņu vārtiem un no turienes caur Kidronas ieleju uz Ģetzemani. Jēzus Savu runu bija noslēdzis ar uztraucošiem vārdiem: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.” Kad Pēteris atbildēja, ka nekādā gadījumā neapgrēcināsies pret savu Skolotāju, Jēzus informēja, ka viņš, Pēteris, tai pašā naktī Viņu trīsreiz aizliegs.

Un tā viņi nonāca līdz Ģetzemanei. Vārdi gat shmanim nozīmē “eļļas spiede”. Ārsts Lūka sniedz detalizētāku pārskatu par nakts notikumiem. 2. Mozus 12:42 pieminētā nakts, kas seko Pashā mielastam, tiek saukta par “nomoda nakti”. “Un šī nakts, kad Tas Kungs tos izveda, būs Israēla ļaudīm pieminama uz mūžīgiem laikiem.”

Pēc tradīcijas svētā nomoda nakts ietver spēcīgu mesiānisko cerību. Jeruzālemes Targums runā par “atmiņu grāmatas četrām naktīm”: pirmā bija “radīšanas nakts”, otrā bija Ābrahāma “vīziju nakts” (1.Moz. 15:12), trešā norāda uz Ēģiptes pirmdzimto dēlu nonāvēšanu, un ceturtajā “Mesija Ķēniņš nāks no Romas”. Daudzos rakstos rabīni norāda uz Mesijas atnākšanu, kas notiek tieši Pashā naktī.

“Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu”, Jēzus sacīja Pēterim, Jēkabam un Jānim. Viņš “sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā”. Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu” (Mat. 26:36-39). Lūka mums stāsta, ka Jēzus bija apmēram akmens metiena attālumā no mācekļiem un eņģelis parādījās no debesīm un stiprināja Viņu. “Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.” Medicīnā ir zināmi gadījumi, kad lielās fiziskās un garīgās ciešanās cilvēki patiešām var izdalīt asinis caur ādu. Vēstule ebrejiem apraksta šīs Jēzus mokas tā, ka “ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu” (5:7). Tā Jēzus sirds bija satriekta eļļas spiedes dārzā.

Trīsreiz Jēzus lūdza, un trīsreiz Viņš atgriezās, atrazdams mācekļus aizmigušus. Lūgšanu cīņa Ģetzemanē bija Jēzus īstā “augstā priestera lūgšana”. Pēc jūdu izpratnes salīdzināšanai bija trīs būtiski aspekti: bezvainīgā upurēšana, priestera aizlūgšana un pats upuris. Lielajā Salīdzināšanas dienā augstais priesteris iegāja vissvētākajā vietā un lūdza par tautu. Pastāvēja paraža, ka viņam bija jānovelk apavi, lai tas neaizmigtu un līdz ar to nepadarītu īsto salīdzināšanas upuri par nederīgu. Jēzus “nomoda nakts” bija mesiāniskās misijas daļa. Ģetzemanes nakts ir vienīgais mums pieejamais Viņa lūgšanu dzīves tuvplāns.

Jānis sniedz vissīkāko pārskatu par Jēzus apcietināšanu, bet Viņa lūgšanu vispār neapraksta. Kā visjaunākais no mācekļiem viņš acīmredzot gulēja visciešāk, pamozdamies tikai tad, kad romiešu kohorta un priesteru kalpi ieradās ar lukturiem, lāpām un ieročiem. Jēzus iziet viņus satikt un jautā: “Ko jūs meklējat?” “Jēzu Nacarieti,” tie atbild. “Es tas esmu,” Jēzus viņiem saka. Jānis piemin, ka arī Jūda bija kopā ar tiem, bet neko nesaka par viņa skūpstu. Bija pieņemts, ka mācekļi parasti apsveicināja savus rabīnus, noskūpstot roku. Jānis vēsta, ka tad, kad Jēzus sacīja: “Es tas esmu”, viņi atkāpās un nokrita pie zemes. Tempļa sargi labi zināja rabīnu aizliegumu izmantot frāzi ANI HU – “Es tas esmu”. Ar to daļēji varēja izskaidrot, kāpēc tumsā stāvā nogāzē viņi nokrita pie zemes. Nu Jēzus vēlreiz jautā, kāpēc viņi ir atnākuši, un prasa atstāt mierā mācekļus. Tomēr Sīmanis Pēteris ir saniknots un cērt augstā priestera kalpam ar zobenu, un “nocirta tam labo ausi”. Atkal tikai Jānis zina kalpa vārdu – Malhus, jo tas bieži piedāvāja pakalpojumus saduķeju priesteriem. Tā Jēzus tiek saņemts gūstā un sasaistīts.

Kopumā ņemot, Jāņa evaņģēlijs mums stāsta tikai par divdesmit dienām, ko Jēzus pavadīja uz zemes. Ne mazāk kā trešdaļa no viņa pārskata runā par pēdējo dzīves dienu. Tāpat arī citi evaņģēlisti koncentrējas uz Salīdzinātāja ciešanām. Mēs nevaram aprakstīt visas detaļas – tās galu galā ir ierakstītas mūsu sirdīs. Pats svarīgākais ir pētīt notikumu hronoloģisko ietvaru.