Jesajas vēsts

Jesajas grāmatas [9:1-6] vēsts tiek lasīta Kristus dzimšanas dienā, tādēļ ka pravietis Jesaja šeit saka: “Mums ir piedzimis Bērns,” un tas, bez šaubām, ir teikts par Kristu. Tomēr viscaur te runāts par šī jaundzimušā Bērna – Kristus – valstību, par to, kā Viņš valdīs un ko ar Savu valdīšanu panāks.

Proti, Israēla tautai Viņš kļūs par piedauzību, jo par Viņu tiks sludināts kā par Kungu, kurš atmet Bauslības taisnību un pieņem pagānus bez Bauslības – vienīgi ar ticību; tas jūdos izraisa nepatiku, viņus sanikno un dara gluži neprātīgus līdz pat šai dienai – viņi vienkārši negrib nākt pie tāda Kunga. Par to runāts visā šai nodaļā un arī Sīmeans Lk.2:34 saka: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī.” Un arī pats Jesaja Jes.8:14 pravieto, ka šis Kungs kļūs “par apgrēcības akmeni un par piedauzības klinti abiem Israēla namiem”; attiecībā uz jūdiem to piemin arī Sv. Pēteris (1.Pēt.2:8) un Sv. Pāvils (Rom.9:33).

Tā nu visa šī pravietojuma galvenā doma ir šāda: žēlastības vārdi par Kristu un Viņa valstību jūdiem kļūs par apgrēcību un piedauzību – tādēļ ka Kristus tiks cildināts, turpretī viņu darbiem un Bauslībai Dieva priekšā vairs nebūs nekādas nozīmes. To viņi nespēj paciest. Ja tiek slavēta Dieva žēlastība, darbu svētajiem ir jāskaišas un jākļūst gluži trakiem no dusmām.

To pašu Jesaja pauž, iepriekš runādams par tumsību, kas apņems jūdus. Kad citas tautas un pagāni ieraudzīs spožu gaismu, jūdus apņems nevis parasta tumsa, bet garīga tumsība. Jesaja saka: “Lai viņi skatās uz augšu vai uz zemi, visur tiem pretī raudzīsies tikai nomāktība bēdās un tumsa; viņus visus pārņēmis izbaiļu pilns drūmums, un viņi maldās necaurredzamas nakts tumsībā. Bet tumsa nepaliks ap tiem, kam tagad bailes un bēdas. Kā agrākos laikos Viņš apkaunoja Zebulona zemi un Naftaļa zemi, tā vēlākā laikā Viņš cels godā piejūras ceļu, Aizjordānu, citu tautu Galileju. Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.”

Tas nozīmē: šī tumsība un nelaime, kam jūdu tauta tiks nodota, būs citāda nekā tajos laikos, kad Asīrijas ķēniņš Tiglat-Pilesers pirmoreiz iekaroja Zebulona un Naftaļa zemi, – tomēr tie vēl bija niecīgi un maznozīmīgi pārbaudījumi salīdzinājumā ar postu, kas piemeklēja, kad Salmanasars ieņēma visu piejūras zemi, iznīcinot Israēla valsti. Šī nelaime bija daudz lielāka un smagāka par pirmo. Un tomēr tikai Kristus laikā pirmoreiz bija jānāk īstai nelaimei un tumsībai, tā ka šī tauta apgrēkosies un paliks nocietināta pret To, kas viņos atspīdēs kā spoža gaisma un apgaismos arī pagānus, no kuriem daudzi atgriezīsies; šai laikā Mozus un Bauslība līdz ar visu jūdu tautas dzīvi, valdīšanu un kārtību zaudēs nozīmi un tiks sludināta vienīgi Dieva žēlastība un žēlsirdība Kristū.

Šoreiz nevajadzēs labas Rakstu zināšanas par notikumiem, kas aprakstīti 2.Ķēn.15:29, – par to, kā Asīrijas ķēniņš Tiglat-Pilesers Israēla ķēniņa Pekaha laikā ieņēma Gileādu un Galileju un to iedzīvotājus aizveda gūstā uz Asīriju; šis posts skāra gandrīz trešdaļu Israēla tautas abās Jordānas pusēs. Savukārt 2.Ķēn.17:5–6 vēstīts, ka Asīrijas ķēniņš Salmanasars trīs gadus turēja aplenkumā Samariju un sagūstīja visu Israēla tautu. Ebreju valodā arī laime tiek saukta par gaismu, bet nelaime – par tumsu; jo pār viņiem nevis atspīd Dieva žēlastība un laipnība, bet savelkas tumši Dieva dusmības mākoņi. Turklāt Gileādas un Galilejas gūstu Jesaja vērtē vēl kā mazu nelaimi, jo cieš tikai daļa Israēla zemes un ne visai ilgi; otrais aplenkums un gūsts bija smagāks – toreiz Asīrijas ķēniņš jūdu zemē karoja trīs gadus un gūstā aizveda visus.

Šīs divas nelaimes ir bijušas priekšvēstneses pēdējai. Galu galā jūdi ir zaudējuši gluži visu, nonākdami gan laicīgā, gan garīgā postā un gūstā, – velns viņus aizvīlis no Dieva vārda, likdams pievērsties pašu meliem; turklāt romieši šo tautu izkaisījuši pa visu pasauli. Par šo postu Jesaja runā daudzviet. Nu lasīsim vēsti, iepazīsim mūsu Kungu Kristu un tādējādi palīdzēsim šūpot Bērniņa šūpuli.