Iekāre ir nāvīgs grēks

Pretinieki saka:

“Bet ļaunā iekāre ir sods un nevis grēks.”

Tam pretī Mārtiņš Luters saka, ka

“tas ir nāvīgs grēks. Arī Pāvils saka: “..es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! .. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos” (Rom. 7:7, 23). Šeit iekāre nepārprotami ir nosaukta par grēku, kas netop pieskaitīts tiem, kas ir Kristū, kaut arī šis grēks ir pelnījis nāvi, ja netop piedots. .. Sofisti no filozofijas ir ieviesuši šādus uzskatus un fantāzijas, ka mēs savās kaislībās, iekārēs un grēka kārībās neesam nedz labi, nedz ļauni, tās nav nedz jānopeļ, nedz jāslavē, jo neviena lieta nav grēks, ja cilvēki par to ir vienojušies. Šādi uzskati ir jāsaprot attieksmē pret ārējo dzīvi un pasaules spriedumiem, nevis mūsu attieksmē pret Dievu.”

Dievs spriež citādi. Dievs saka: tev nebūs iekārot. Dievs prasa sirds un domu tīrību. Turklāt grēciniekam vienmēr ir jājūt, ka tas ar pienācīgo nopietnību nav cīnījies un bijis nomodā pret kārībām, bet allaž tās tur cieņā, kaut arī svētais Dievs tās nopietni un draudīgi aizliedz.

“Bet kurš gan kādreiz nav vienaldzīgi atteicies izšķirt labu no ļauna un padevies vairākuma viedoklim, proti, apšaubījis Dieva dusmas, Dieva žēlastību, Dieva vārdu, dusmojies par Dieva spriedumu, bijis neapmierināts, kad nelaimē Dievs tūlīt nepalīdz, kurnējis par to, ka bezdievīgiem šajā pasaulē ir labākas sekmes nekā ticīgiem un dievbijīgiem, tiem ir labumi, nauda un manta un vairāk visa kā. Visas šīs lietas pie sevis jūt un apjauš arī dievbijīgi cilvēki, ko skaidri apliecina pravieši un psalmi.”

Ievēro, ka arī dievbijīgi cilvēki pie sevis visas šīs lietas!

Tas viss ir iedzimis cilvēkā un viņa dabā gluži kā nepieciešamība ēst, dzert un gulēt. Vai es gribu vai negribu, bet manī darbojas grēka vara, es neesmu brīvs, es esmu miesīgs un pārdots grēka verdzībā. Labo, ko vēlos, es nedaru, bet daru to, ko ienīstu. Tā skan Pāvila vaimanas Vēstules romiešiem 7. nodaļā. Un tādas ir visu ticīgo pastāvīgās nopūtas.

Tas Kungs par cilvēka sirdi ir sacījis: “sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu..” (1.Moz. 6:5). Viņš nesaka, ka cilvēki pēc savas sirds patikas var būt labi vai ļauni, bet saka, ka “viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērstas uz ļaunu”. Tā jāsaprot tas, ka cilvēks ir pārdots grēka verdzībā.