Grēka vidū

“Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: “..Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu.”” [1.Moz.3:14-15]

Kurš gan galu galā neredz, ka šī liecība pavisam tieši attiecas uz sātanu, jo šeit tiek norādīts, ka viņam pretī stāsies Dieva Dēls, lai velns neko neuzdrīkstētos darīt, lietojot savu spēku atklāti, itin kā nebūtu neviena, kas pret viņu cīnītos! Tā nu šīs aizsardzības dēļ baznīca ir droša un dzīvo mierā – sātans ne tikai nevar uzbrukt baznīcai ar atklātu spēku, bet arī citādā ziņā velna tirānija un vēlēšanās ļaudīm kaitēt ir satriekta.

Tālāk – mums arī jāievēro, ka Dievs to visu dara ne jau velna dēļ; jo velnu Viņš neuzskata pat par lāsta cienīgu – pietiktu ar to, ka viņu nolād viņa paša sirdsapziņa; taču Ādama un Ievas dēļ Dievs saka šādus vārdus, lai viņi dzirdētu sātanam pasludināto spriedumu un gūtu mierinājumu, redzēdami, ka Dievs ir šīs būtnes ienaidnieks, – tādēļ, ka velns iegrūdis cilvēkus tādā postā.

Jo šeit, Dieva dusmības vidū, ko modinājis grēks un nepaklausība, jau pavīd Dieva žēlastība un žēlsirdība; vissmagāko draudu vidū atmirdz Tēva sirds, kura nespēj dusmoties tik ļoti, ka grēka dēļ atstumtu savu bērnu; Viņš sniedz tam palīdzību, jā, apsola uzvaru pār ienaidnieku, kas piekrāpis un uzveicis cilvēka dabu.