Grēcinieka izrunāšanās

“Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” [1.Moz.3:10]

Skaties uz Ādamu! Viņš nerunā ne vārda par grēkākrišanu, bet, lai izvairītos un neapspriestu nepatīkamo jautājumu par grēku, Ādams tā vietā min citus savas bēgšanas iemeslus. Pirmkārt, viņš min Dieva balsi, kas viņam izklausījās tik biedējoša, ka nācās bēgt, lai arī viņš šo balsi tik bieži bija dzirdējis iepriekš. Ādams šeit runā patiešām muļķīgi, nepatiesi un juceklīgi.

Otrkārt, viņš nesaka ne vārda par sevi — kā vienīgi to, ka viņš ir kails. Viņš runā par visu citu, tikai ne grēku. Viņš runā tikai par to, ko darījis Dievs, par Dieva radīto kailo ķermeni un par Viņa biedējošo balsi, taču neviena paša vārda par savu grēku. Redziet, tāds nu ir kļuvis Ādams — tāds kļuvis cilvēks!

Šeit mēs pirmo reizi dzirdam grēcinieka izrunāšanos. Kur palicis šķīstais un labais cilvēks? Virs zemes tas vairs nav atrodams. Tas vairs nav tas pats Ādams, bet pilnīgi atšķirīgs cilvēks, kas pilns ļaunuma, neprāta un muļķības. Paradīzes brīnišķīgā godība bija pazaudēta. Bet kā rīkojās Dievs? Kad Ādams atsakās runāt par savu grēku, Dievs viņu satver ar Savu vārdu un saka: “Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?” [1.Moz.3:11]

Tas Kungs grib sacīt: tu arī iepriekš biji kails, bet nekad agrāk neesi par to jutis kaunu un mulsumu. No kurienes tev šādas emocijas par savu kailo ķermeni? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura esmu tev aizliedzis ēst? Vai gadījumā neesi pret Mani grēkojis?

“Un cilvēks sacīja: “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” [1.Moz.3:12]

Šādi arvien vairāk dienas gaismā nāk Ādama ļaunums un samaitātība, Viņš ir dzirdējis skaidru jautājumu — vai nav grēkojis, tāpēc ir spiests runāt par lietu. Bet ko dara Ādams? Ne ar vienu vārdu viņš neatzīstas, bet cenšas taisnoties: “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.”

Tā ir pirmā lieta, kas raksturo kritušos cilvēkus, proti, tie neatzīst savus grēkus, bet izliekas tīri un nevainīgi. Tas Kungs tūdaļ pievērš as Ievai un viņai jautā: “Ko tu esi darījusi?”, bet viņa rīkojas līdzīgi Ādamam, runādama tādu pašu valodu un apgalvodama, ka kāds cits viņu pavedinājis un pievīlis: “čūska mani pievīla, un es ēdu” [1.Moz.3:13].

Šī metode ir tik loti raksturīga cilvēka dabai, ka mēs varam to novērot pat pie maziem bērniem, tiklīdz tie sāk runāt. Tiklīdz ir pastrādāts kāds nedarbs, tūlīt tiek meklēts kāds, uz ko novelt vainu. Šī aplamība ir atrodama un mīt viņos, vēl iekams tā izpaudusies uz āru, jo šī vaina viņos ir iedzimta.