Evaņģēlija kalpošana vai laju pašapkalpošanās ar “dāvanu” palīdzību?

Kas ir nākamais solis pēc “megabaznīcas”? “Metabaznīca”. Baznīcas izaugsmes aktīvista Karla Džordža grāmatu par šo tēmu Pīters Vāgners savā emocionālajā priekšvārdā raksturo kā “visnozīmīgāko soli uz priekšu baznīcas izaugsmes teorijā un praksē.. kopš 1970. gada”.

Kurp tas ved, to pavēsta daži septītās nodaļas – “Veidojiet šūniņas, kas uzņemtos pastorālo aprūpi” – apakšvirsraksti: “Laji paši veic mācītāja kalpošanu.. Mācītāja kalpošana aizstāj mācību.. Mācītāji laji raugās tālāk par dzīves pabērniem un neveiksminiekiem.” Te jau atkal labs piemērs ir Joido Pilnā Evaņģēlija baznīca Seulā, kuras mērķis ir pastāvīgi vairot tās pamatvienību – “šūniņu” jeb mājas grupu skaitu. Mēs uzzinām, ka “ikvienas mājas grupas vadītājs darbojas kā šī apmēram desmit cilvēku lielā ganāmpulka gans”. Arī to, ka “šūniņu vadītāji var būt kā vīrieši, tā sievietes un šajās grupās var būt vai nu tikai viena, vai arī abu dzimumu cilvēki”. Tādi tradicionāli amatu apzīmējumi kā mācītājs, vecākais un diakons ir aizstāti ar dīvainiem romiešu skaitļiem X, L un D – daļēji tāpēc, lai izvairītos no nepatīkamā fakta, ka “atsevišķi teksti” Rakstos ir uztverami kā “norādes uz vecuma vai dzimuma ierobežojumiem”. Tad vēl, ka “mācīšanas dāvanu nevajag vērtēt augstāk par mācītāja [gana] kalpošanu”, ko veic vīrieši vai sievietes no laju vidus.

Dziļākajā nozīmē ar vārdu “metabaznīca” ir domāts, ka baznīca atrodas “pārmaiņu procesā – mācītāji maina savus ieskatus par to, kā būtu veicama kalpošana..”. Savā grāmatā, kas viena otra Misūri Sinodes misijas nozares darbinieka acīs ieguvusi Bībeles statusu*, Džordžs “laju vadītās mazās grupas izceļ kā svarīgus izaugsmes centrus”, tā, ka “viss cits, izņemot šo grupu uzturēšanu un veicināšanu, ir uzskatāms par otršķirīgu”, piemēram, arī dievkalpojums.

Kāda loma varētu būt vēl svarīgāka par dievkalpojuma vadīšanu, kad ļaudis Dieva vārda pasludinājumā, dziesmās un kopīgā lūgšanā var nonākt saskarsmē ar Dievu?

Metabaznīca ar savu uz māceklību likto uzsvaru izceļ tieši pretējo. Kur cilvēki visvairāk pieredz savas dzīves mainīšanos? Kādos gadījumos ļaudis pārveidojas, kļūdami līdzīgi Kungam Jēzum Kristum? Pieredze rāda, ka šādas pārvērtības visbiežāk notiek mazās grupās. Tajās ticīgie var piedzīvot to, ka viņi cits citam ir caurredzami, viegli ievainojami, var viens otru uzklausīt un viens otram kalpot ar dāvanām.

“Lielajām svētku sapulcēm”, protams, ir sava, lai arī otršķirīga funkcija. – “Šūniņu grupas varētu zaudēt nozīmi, ja tās netiktu apvienotas (vai aizstātas) ar slavēšanas kalpošanu”:

Patiesībā – jo vairāk, jo labāk! To varētu salīdzināt ar profesionālā futbola spēli. Stadionā varētu būt, teiksim, 70 tūkstoši līdzjutēju, bet kā tie šeit nokļuvuši? Visticamāk, ka viņi visi braukuši kopā ar draugiem piebāztās automašīnās un nu kopīgi sēž un aizrautīgi vēro spēli.

Šūniņu grupās var iegūt ļoti nozīmīgu pieredzi, tomēr atsevišķus ticības pārdzīvojumus ir ļoti grūti sasniegt desmit cilvēku lielā grupā. Kad ticīgie sanāk kopā lielā pulkā, tad slavas dziesmu dziedāšanai un sprediķošanai par Rakstiem nāk klāt, piemēram, īpaša svētku pacilājuma izjūta. Ļaudīs rodas arī nozīmības apziņa, apjauta, ka Dievs ir izdarījis ko pietiekami lielu, lai tas būtu viņu intereses un ieguldījumu vērts. Visbeidzot, šāda kopā sanākšana paver iespēju dažādiem pasākumiem (lugas iestudējums, vieslektora vai kāda mūziķa uzstāšanās u.tml.), kuri nebūtu iespējami mazajās grupās, kuras pulcējas pa mājām.

Tā Kunga Mielasts ir pilnīgi ārpus šīs grāmatas interešu loka. Kristība tiek reducēta līdz pilnīgi sadzīviskam līmenim. – Pēc Lūkes “ciema baznīcas vai nometnes tipa sanāksmes” modeļa Džordžs iesaka rīkot “nometnes tipa sanāksmes”, kurās cilvēki “liecinātu un dalītos savā reliģiskajā pieredzē”, uz ko savukārt “kopiena atbild ar labvēlīgas pieņemšanas pazīmēm (aplausi, draudzīga izturēšanās, uzskatīšana par biedru, Kristība utt.), tādēļ jaunpienācējs var justies kā savējais”.