Dievs parādās naidīgā izskatā
“..un kāds ar viņu [Jēkabu] cīnījās līdz rīta ausmai.” [1.Moz.32:25]
Tā nu šī stāsta galvenā nozīme un izpratne ir pilnīgu svēto piemērs, kas saistīts ar lieliem kārdinājumiem, ar cīņu nevis pret miesu un asinīm, pret velnu vai kādu labo eņģeli, bet pret pašu Dievu, kas parādās naidīgā izskatā. Jo, kaut arī Jēkabs nezina, kas ir šis vīrs, viņš tomēr skaidri sajūt, ka ir Dieva atstāts, jeb – ka Dievs nostājas pret viņu un dusmojas uz viņu.
Kā Jēkabs to stāstījis, tā arī Mozus notikušo ir aprakstījis, proti, Jēkabs saka: pēkšņi man uzbruka kāds vīrs. Tāds ir bijis pretinieka ārējais izskats. Jēkabs nediskutē par to, kas bijis šis vīrs, jo viņš par to neko nezina. Vēlāk, paraudzīdamies atpakaļ, viņš to saprot un saka: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā.” Tā nu šis uzbrukums nav bijis citāds, kā, ja Jēkabam būtu uzbrucis kāds cits liels un spēcīgs vīrs; bet kas ir šis vīrs, to Jēkabs nezina.
Arī Jēkabam ir piemitis liels, pilnīgs spēks, kāds mēdz būt veselai, spēcīgai miesai. Tā kā šī cīņa notiek bez zobeniem vai kādiem citiem miesīgiem ieročiem, Jēkabs spēcīgi pretojas un kaut daļēji vēl tic apsolījumam. Kaut arī viņš ir bijis izbiedēts un drebējis, tomēr viņa domas vēl nebija kļuvušas par drošu pārliecību. Jēkaba ticība gan tika bargi pārbaudīta un kārdināta, tomēr viņš ir cieši turējies pie sprieduma: man ir dots apsolījums.

Ieskaties