Dievs ir mūsu vidū

Visu kristīgo dzīvi nosaka šī varenā patiesība, visu baznīcas esamību balsta šī sajūsminošā drošā pārliecība: Dievs ir šeit klātesošs!

Neredzamais, neaizsniedzamais, neaptveramais Dievs ir atnācis pie mums. Viņa neiznīcīgā un mūžīgā godība ir ienākusi šajā nāvei pakļautajā pasaulē, pieņēmusi vienpiedzimušā Dēla veidolu, pārvarējusi nāvi, metusi tiltu pār šo bezdibeni, radījusi uzvaras, atpestīšanas un svētlaimes sadraudzību, ko sauc par Dieva svēto baznīcu.

Dievs ir mūsu vidū! Vienā vietā šķīrēja siena ir sadragāta. Visa debesu godība ieplūst mūsu esamībā. Rīts ir uzausis, un priecīgā vēsts tagad skan pāri zemei: Mēs esam redzējuši Viņa godību! Mūžīgā dzīvība, kas bija pie Tēva, ir atklājusies mums! Ko mēs esam dzirdējuši, ko esam redzējuši savām acīm, ko esam aplūkojuši un ko mūsu rokas ir aptaustījušas, to mēs sludinām. Gaisma ir ienākusi pasaulē, tumsība paiet, un tagad spīd patiesā gaisma (sal. Jņ.1:14; 1.Jņ.1:1 u. trpm.; Jņ.3:19; 1.Jņ.2:8)!

Vēl vairāk: no Viņa žēlastības mēs esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības! Viņā mums ir pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana. Viņā mēs esam svētīti ar visu debesu svētību, ar debesu dārgumiem. Viņā mums ir daļa pie dievišķas pilnības, pie neizsakāmās, neaptveramās un neiznīcīgās debesu pasaules godības (sal. Jņ.1:16; Ef.1:3, 7; Kol.2:10).

Visu pirmkristietības sludināšanu balsta šis pilnības pieredzējums: par bagātību, kura mums ir tikusi atklāta un dāvāta, par bagātībām, ko mēs nesam māla traukos, par nāvi, kurā mēs līdz ar Kristu esam miruši, lai Viņa dzīvība tiktu atklāta mūsos, par jaunas dzīves izlaušanos; mēs lepojamies arī ar spaidiem; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi (Rom.5:3; 2.Kor.6:10). Tādēļ arī miesas cildināšana, jo Jēzus Kristus, mūsu Kungs, mūsu necilo miesu pārveidos, lai tā kļūtu līdzīga Viņa cildenajai miesai (Fil.3:21). Pāvilam trūkst vārdu, kad viņš grib attēlot, kas Kristū noticis: pilnības atklāsme, žēlastība, godība un Dieva noslēpums. Attiecībā uz visiem Dieva apsolījumiem, lai cik to būtu, tie ir Viņā jā (2.Kor.1:20). Pašu apustuli ir satvēris Kristus (Fil.3:12), viņu ir pārvarējusi jaunā dzīve. Viņš ir Jēzus Kristus vergs, atkal un atkal viņam jāliecina par neizsakāmo, par neizdibināmo Kristus bagātību (Ef.3:8), viņš runā par Dieva augsto žēlastību, par Viņa žēlastības dārgumiem (Ef.1:6 u. trpm.). Viņš aizvien no jauna rāda, cik varens Dievā ir lieliskais mantojums Viņa svētajos un cik pārlieku liels ir Viņa spēks pie mums, ticīgajiem (Ef.1:18 u. trpm.). Un šī Dieva neizsakāmība, šī godība ir nākusi pie mums Kristū – miesā, tverami, tagad – laiku beigās un Kristus pilnībā. Jo “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā” (Kol.2:9).

Dievs ir mūsu vidū, arī šodien. Jo kādreiz vēsturē notikušais nav tikai kaut kas pagājis. Sasaiste, kas toreiz atklājās starp debesīm un zemi, kopš tā laika nekad nav tikusi sarauta. Tas pats Kungs, kurš ir ņēmis Savu mājvietu mūsu vidū, uzcēla arī Savu baznīcu mūsu vidū. Vēl aizvien Viņš darbojas tur ar Savu Svēto Garu Dieva vārda un sakramenta ārējos veidolos. Vēl aizvien jaunā dzīvība plūst lejup iznīcīgajā pasaulē. Vēl aizvien tiek atklāta mūžīgā gaisma, vēl aizvien Kristus pilda Savu darbu, kura dēļ Viņš kādreiz pieņēma cilvēka veidolu.

Šis dārgums mums, protams, ir māla traukos. Tāpat kā kādreiz daudzi atraidīja Dievu, tāpēc ka Viņš nāca necilā veidolā, patvarīgā cilvēku griba vēl aizvien ir akla pret visu, izņemot šo māla trauku. Kamēr cilvēks ir pašpieticīgs, pats ar sevi apmierināts, kamēr viņš dzīvo paša gribas noslēgtajā pasaulē, aiz paša ideju, paša vēlmju un paša bezpalīdzīgās iznīcības bruņām, tik ilgi viņš nav spējīgs ieraudzīt Dieva godību baznīcā. Viņš dvēseles acis, kas var saskatīt debesu gaismu, tur aizvērtas. “Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas” (Jņ.3:21). Kas ir izsalcis un izslāpis pēc Dieva, tas drīz atrod garīgās veldzes avotus.

Dievs ir mūsu vidū! Tāpat kā kādreiz pasaulē parādījās Kristus kā Dieva neredzamās būtības atklāsme un atskanēja tā vēsts, ko neviena auss nav dzirdējusi, tā Dieva roka vēl aizvien ir izstiepta pār kristāmtrauku, pār altāra pakāpieniem, un vēl aizvien atskan Dieva vārds – ne kā mehānisks Meistara kādreiz sacītā atkārtojums, bet gan kā vienmēr jauna vēsts tieši no Pestītāja lūpām. Dieva vārds nav tikai mācība, tas ir dzīvs aicinājums, Dieva piedāvāšanās, sauciens, ar ko Mūžīgais vēršas pie cilvēka un kas to aizvien no jauna nostāda izvēles priekšā. Tieši tas pats attiecas arī uz sakramentiem. Tie nav simboli vai līdzības, bet gan veids, kā Kristus šodien darbojas ar mums, tikpat reāli un taustāmi, kā Viņš kādreiz darbojās ar cilvēkiem Galilejas pagalmos un Kapernaumas ielās. Tā Viņš mums ir dāvājis Kristību, lai visu laiku cilvēkus uzņemtu valstībā, lai uzņemtu par Saviem mācekļiem. Tā Viņš allaž sēž ar mums pie Sv.Vakarēdiena galda, lai sniegtu mums Savu samierinošo upuri. Viņš nav atstājis šo pasauli, kurā Viņš mūsu pestīšanas labad bija nolēmis piedzimt.

Tā tapšana par cilvēku un baznīca, tapšana par miesu un sakraments ir cieši saistīti. Brīnums, kas notika tapšanā par cilvēku, kad Vārds tapa miesa, turpinās baznīcā un sakramentos. Kas nesaprot sakramentus, nesaprot arī dziļāko Kristus darbā. Sakramentu noniecināšana agrāk vai vēlāk ved arī pie visa ticības apliecības otrā artikula neizpratnes. Ticība kļūst par idejās pamatotu, filozofisku ticību. Attiecības ar Dievu izsaka ētika. Jēzus kļūst par morāles paraugu. Svēto Garu aizstāj labās gribas ideālisms. Bet ticība Dieva visu pasauli aptverošajam atbrīvošanas darbam, kad Viņš tapa par miesu, gaviles par to, ka Dievs Savā Dēlā ir nācis un mūs atpestījis no grēka un nāves, viss, kas saistīts ar šo lielo pestīšanas drāmu, tiek izdzēsts. Dzīva un pilnvērtīga kristietība savā dziļākajā būtībā ir ticība Jēzus Kristus tapšanai par cilvēku un samierināšanai. Tā, galu galā, ir sakramentāla, tā ir vēsts par Dieva reālo un brīnumaino klātesmi kritušās radības vidū, Kungā Kristū un Viņa baznīcā.

Par žēlastības līdzekļiem kopš seniem laikiem sauc ceļus, ko izraudzījis Dievs, lai mūsu vidū īstenotu Savu klātesmi. Aplūkosim tos tagad pēc kārtas. Trīs no tiem zina ikviens: tie ir Dieva vārds, Sv. Vakarēdiens un Kristība. Bet mūsu baznīcai ir vēl viens dārgums, kas jāizceļ no aizmirstības. Mūsu baznīcai ir arī amats, ko ir iedibinājis Kristus, lai Dieva vārds atskanētu un sakramenti tiktu lietoti. Tas viss saderas kopā. Tas ir baznīcas ārējais, redzamais orgāns, šis māla trauks, kurā tiek uztverta dzīvības straume no augšienes un nesta mūsu ikdienas pasaulē. Ārēji tas ir neizskatīgs. Dieva apsolījuma dēļ tas ir svēts. Tā dēļ mums ir tiesības ar nesatricināmu pārliecību sacīt: Dievs ir mūsu vidū. Dievs ir šeit klātesošs.